30. Jūlijs 2013 /NR. 31 (782)
Numura tēma
Pienākums autonomi piemērot Vīnes konvenciju, ievērojot tirdzniecības paražas
Dr.iur.
Inga Kačevska
LU Juridiskās fakultātes Starptautisko un Eiropas tiesību zinātņu katedras docente, zvērināta advokāte  

Tieši pirms 15 gadiem Latvijā stājās spēkā ANO Konvencija par starptautiskajiem preču pirkuma–pārdevuma līgumiem1 (turpmāk – Vīnes konvencija vai Konvencija), kas ir viena no populārākajām un plašāk izmantotajām konvencijām starptautiskajās privāttiesībās. Pieaugot eksporta un importa apjomam, arvien biežāk šī konvencija tiek piemērota arī Latvijā, tomēr, analizējot tiesu praksi,2 jākonstatē, ka konvencija tiek tulkota neprecīzi. Šā raksta mērķis ir sniegt ieteikumus tādai konvencijas piemērošanai, kas atbilstu tās mērķiem un garam.

Apskatīsim kādu tipisku starptautiska preču pirkuma–pārdevuma lietu. Latvijas sabiedrība kā pārdevējs, bet Lietuvas sabiedrība kā pircējs telefoniski vienojas par graudu pirkšanu un pārdošanu. Pārdevējs sastāda pircējam rēķinu, pircējs samaksā avansu 50% apmērā. Preces tiek piegādātas, puses ir vienojušās piemērot FOB ICC Incoterms® 2010. Pēc preču saņemšanas Lietuvas sabiedrība nesamaksā otru pusi pirkuma maksas un starp pusēm rodas domstarpības.

Kā liecina prakse, risinot strīdu tiesā, visbiežāk puses neatsaucas uz Vīnes konvenciju vai arī, ja puses norāda uz Konvencijas piemērošanu, tiesa vai nu nepiemēro to vispār, vai arī visbiežāk Konvencija tiek kombinēta ar nacionālajām tiesībām, t.i., Civillikuma normām. Šādi piemēri ir sastopami arī citu valstu tiesu praksē,3 tomēr, kā norādīts tālāk, šāda paralēla piemērošana nav pareiza.

Pienākums piemērot Vīnes konvenciju

Sākotnēji strīda pusēm ir jāpierāda un tiesai jāizvērtē, vai vispār ir noslēgts līgums. Piemēram, kādā Latvijas tiesas spriedumā ir norādīts, ka “pēc rēķina izrakstīšanas starp pusēm ir nodibināts civiltiesisks darījums”, tomēr rēķins ir vienpusējas gribas izteikums, tas vēl nepierāda līguma eksistenci. Tātad jākonstatē, kad ir izteikta oferte un vai tai ir visas ofertei nepieciešamās sastāvdaļas saskaņā ar Vīnes konvencijas 14. pantu, t.i., vai oferte ir adresēta konkrētai personai, vai tā izsaka oferenta gribu tikt saistītam akcepta gadījumā un vai tā ir pietiekami noteikta. Proti, ofertē tieši vai netieši ir jābūt minētai precei, tās daudzumam un cenai. Ja oferte ir akceptēta saskaņā ar Konvencijas 18. pantu, tad līgums ir noslēgts. Tā kā 2012. gada 6. septembrī Latvijas Republika atsauca savu atrunu pie Vīnes konvencijas 12. panta,4 kas noteica, ka jebkurai puses nodoma izpausmei ir jābūt izdarītai rakstiski, tad apskatāmajā piemērā līgums varēja tikt noslēgts arī telefoniski.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
ABONĒ 2022.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties