Visticamāk, ka CPL ieviestā uzskaitījuma avots ir Komisijas paziņojums par Piemērošanas direktīvas 2. pantu (2005/295/EK), ko likumdevējs vienkārši ir pārrakstījis. Pats par sevi tas nebūtu nekas nepareizs, jo neskaidrības par to, kas vēl - bez klasiskajiem tiesību veidiem - pieder pie intelektuālā īpašuma tiesībām, pastāv ne tikai Latvijā. Šajā ziņā Komisija gan ir bijusi izveicīgāka, uzskaitījumu uzsākot ar \"vismaz šādas intelektuālā īpašuma tiesības\", tādējādi saglabājot piemērošanas iespējas arī attiecībā uz tādiem tiesību veidiem, kas nav uzskaitīti expressis verbis. Turpretī Latvijas CPL trūkst līdzvērtīga formulējuma. No tā varētu secināt, ka CPL uzskaitījums ir izsmeļošs un Latvijā par intelektuālo īpašumu atzīst tikai CPL norādītos veidus. Taču, kā jau pareizi norādīts rakstā, procesuālās normas nevar definēt materiālo tiesību saturu. Tāpēc, ja vien likumdevējs nav gribējis ierobežot CPL piemērošanas sfēru (un kā atzīmē raksta autors, šādu mērķi nav iespējams izsecināt no likumdošanas materiāliem), neredzu šķēršļus analoģijas izmantošanai, jo attiecībā uz neminētajiem intelektuālā īpašuma viediem pastāv likuma robs un šiem tiesību īpašniekiem ir līdzvērtīgas aizsargājamās intereses. Protams, cits jautājums ir, cik drošas būs tiesas tiesību tālākveidošanā, taču tas būtu ievērojams solis prom no rakstā kritizētā tiesību pozitīvisma.



Pagaidu aizsardzības pasākumu jomā Latvijā vēl ir tik daudz problēmu un nepilnību, ka būtu bijis interesanti iepazīties ar izvērstāku autora skatījumu un analīzi. Ceru, ka būs vēl kāds raksts!