Tiesību normās ārsta profesionālā brīvība ir ietverta Ārstniecības likuma 6. nodaļā "Ārsta profesija", likuma 38. pants nosaka: "Savā profesionālajā darbībā ārsts ir brīvs. Katram ārstam ir tiesības dot atzinumu par pacienta veselības stāvokli un ārstēšanu."

Tas ir likumā noteiktais pamats ārsta tiesībām un pienākumam savā profesionālajā darbībā būt brīvam. Tomēr – vai jēdziens "ārsta profesionālā brīvība" nozīmē ārsta visatļautību bez jebkādiem ierobežojumiem un pilnīgu varu pār pacientu? Vai varbūt tā ir pilnīga fikcija, ņemot vērā vismaz 15 speciālos likumus un vismaz 50 speciālos Ministru kabineta noteikumus ārstniecības jomā?

Ārstniecības likuma 38. panta 1. teikums (savā profesionālajā darbībā ārsts ir brīvs) ir ģenerālklauzula, kas atbilstoši tiesību teorijai ir normatīva rakstura jēdziens ar īpaši kvalificētu nenoteiktības pakāpi.¹ Šāda saturiski ietilpīga norma ļauj izvairīties no pārāk kazuistiska regulējuma, taču satura ziņā tā piemērošanas procesā ikreiz ir piepildāma ar konkrētu sociāli ētisku saturu.

Tiesību teorijā ir atzīts, ka "no satura viedokļa ģenerālklauzulas ietver norādi ne tikai uz tiesību sistēmā atrodamiem tiesiskiem vērtējumiem, bet parasti (kā, piemēram, "labas ticības" vai "labu tikumu" ģenerālklauzulas) arī uz sociāli ētiskiem [..] uzvedības noteikumiem (arī ieradumiem), vispārīgi atzītām ētiskām maksimām, sabiedrībā valdošo tiesisko pārliecību; [..] jebkura ģenerālklauzula uzskatāma par likumdevēja apzinātu pilnvarojumu tiesnesim [.