"Galvojot par parādnieka saistībām, galvinieks uzņemas risku atbildēt kreditoram par parādnieka saistībām arī tad, ja pēdējais nonāktu finansiālās grūtībās. Līdz ar to galvinieka atbildības pienākums kreditoram par tāda parādnieka, kurš nonācis maksātnespējas situācijā, saistībām tieši atbilst galvojuma mērķim. Turpretī galvinieka atsvabināšana no pienākuma atbildēt kreditoram par galvenā parādnieka saistībām tikai tā iemesla dēļ, ka parādnieka sliktais finansiālais stāvoklis to novedis līdz maksātnespējai, ir pretrunā ar galvojuma mērķi.

Minētais ir pamats tam, lai galvojuma mērķim piešķirtu prioritāti pār galvojuma akcesoritāti, kā rezultātā gadījumā, kad galvenais parādnieks – komercsabiedrība – izbeidzas (tā tiek izslēgta no komercreģistra, izbeidzot maksātnespējas procesu), galvojums no papildu saistības pārtop par patstāvīgu saistību, vienlaikus arī kreditora prasījums pret galvinieku no galvenajam prasījumam piederīga prasījuma kļūst par patstāvīgu. [..]"

Šāds Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta Spriedumā paustais viedoklis konkrētajā lietā raisīja diskusijas gan tiesību teorētiķu, gan praktiķu vidū. Radās pamatots jautājums – vai Senāts ir mainījis tiesību doktrīnā nostiprināto principu, proti, izbeidzoties galvenajai saistībai, izbeidzas arī jebkura papildu (blakus) saistība? Meklējot atbildi uz šo konceptuālo jautājumu, autors šajā rakstā vērtēs tikai vienu iespējamo izņēmumu – vai gadījumā, ja parādnieks (fiziska persona), pabeidzot maksātnespējas procesu, tiek atbrīvots no saistības ar kreditoru, tā prasījums pret galvinieku kļūst par patstāvīgu (galvojums pārtop par patstāvīgu saistību).