2014. gada 1. janvārī spēkā stājās vairāk nekā 1000 tiesību aktu, to skaitā arī grozījumi tiesību aktos. Šā raksta un arī izdevuma formāts neļauj aplūkot pat daļu no šajos tiesību aktos regulētajiem jautājumiem, tādēļ šajā rakstā autors koncentrēsies uz vienu šauru, bet būtisku novitāti, kas no 2014. gada 1. janvāra stājās spēkā pilnā apjomā, beidzoties ilgajiem pārejas periodiem sakarā ar ekonomisko lejupslīdi, proti, atlaišanas pabalstu un tā izmaksas nosacījumiem tajās valsts un pašvaldību institūcijās, uz kurām attiecas Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likums (turpmāk – Atlīdzības likums). Šo institūciju skaitā ir ne tikai valsts civildienesta ierēdņi, bet arī uz darba līguma pamata nodarbinātie un tādi, kuriem ir amata tiesiskās attiecības bez līguma un dienesta attiecībām.
Jāatgādina, ka Valsts un pašvaldību amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumam, kas stājās spēkā 2010. gada 1. janvārī, ir ļoti ambiciozs mērķis – apkopot citos likumos noteiktās garantijas vienuviet un būtiski ierobežot iestāžu rīcības brīvību. Atlīdzības likums balstās uz principu, ka izmaksāt un paredzēt var tikai tādu atlīdzību, kas atļauta (noteikta) šajā likumā. Ja likumā nekas par to nav minēts, tas nozīmē tikai vienu – nedrīkst! Šis princips tiek stingri ievērots arī attiecībā uz citos likumos paredzēto. Tā, piemēram, ja kāds labums izmaksājams saskaņā ar Darba likumu, bet nav atļauts tieši (reglamentējot attiecīgu jautājumu) vai netieši (nosakot, ka piemēro citu likumu), tad to darīt nedrīkst. Atbilstošs grozījums izdarīts arī Darba likuma 2. pantā.1
Raksta ietvaros tiks skatīti svarīgākie problēmjautājumi un ieskicēta sistēmiska pieeja, nevis apskatīts viss regulējums kopumā. Šajā rakstā tiks aplūkota arī nostrādātā laika valsts un pašvaldību institūcijās skaitīšana atlaišanas pabalsta apmēra aprēķināšanai, nosacījumi atlaišanas pabalsta izmaksai, izbeidzot nodarbinātību ar vienošanos, atlaišanas pabalsta piemērošanas īpatnības politiskajiem amatiem, kā arī iespēja pārcelt ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma izmantošanu uz citu iestādi, nekompensējot to naudā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienās9:00-17:00 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
