2013. gada decembrī tika izdota Londonas advokāta Greiema Viljamsa (Graeme Williams) grāmata "Maza grāmata par sliktiem tiesnešiem" (A Short Book of Bad Judges). Apjoma ziņā tā arī ir patiešām neliela – tikai 71 lappuse. Tomēr grāmatā ietvertās idejas ir lielas. Par "labajiem" Anglijas tiesnešiem ir sarakstītas vairākas grāmatas, tomēr līdz šim nebija nevienas (izņemot dažas ASV), kas būtu veltīta tieši "sliktajiem" tiesnešiem.

Grāmatas autors atzīst: lai arī, salīdzinot kaut vai ar situāciju pirms piecdesmit gadiem, slikto tiesnešu daudzums ir samazinājies (neskatoties uz kopējā tiesnešu skaita pieaugumu), tomēr tādi joprojām ir sastopami visās tiesu instancēs. Tāpēc ir aktuāli rakstīt grāmatu arī par šādu tēmu.

Kā konstatējis G. Viljamss, vēsture parāda, ka visbiežāk slikti tiesneši ir tie, kuri iecelti amatā politisku motīvu dēļ. Pašreizējā tiesnešu iecelšanas kārtība Anglijā, par laimi, minimizē tiesnešu iecelšanas šādu motīvu dēļ. Visiem kandidātiem notiek apmācības un jāiztur stažēšanās laiks, pirms tie tiek iecelti tiesneša amatā, un tas ļauj nošķirt "graudus no pelavām". Līdz ar to tiesneša iecelšanas pamatam mūsdienās jābūt tikai profesionāliem argumentiem.

G. Viljamss maina arī priekšstatu (vai vismaz liek palūkoties no citas puses) par to, kāds ir slikts tiesnesis. Kāds varbūt teiktu, ka slikts tiesnesis ir tāds, kurš ir neizglītots. Tomēr grāmatas autors apgalvo, ka slikti tiesneši bieži vien ir arī ļoti gudri. Zināšanas un prasmes vien negarantē, ka tiesnesis būs labs sava amata izpildītājs. Slikta darba iemesls bieži vien ir tiesnešu nespēja pacietīgi ieklausīties citu cilvēku teiktajā, lai gan tiesnesim tas jādara lielāko daļu darba laika.

Grāmatas "Maza grāmata par sliktiem tiesnešiem" autors ar piemēriem spilgti raksturo arī attiecības starp tiesneša zināšanām un ētisku rīcību. G. Viljamss nekautrējas minēt vārdā konkrētus tiesnešus, kurus viņš uzskata par sliktiem. Spilgts sliktā tiesneša piemērs ir Brūss Kempbels (Bruce Campbell), kuru 20. gadsimta septiņdesmitajos gados atzina par vainīgu kontrabandā, slēpjot savā jahtā 125 litrus viskija un 9000 cigaretes. Pēc noziedzīga nodarījuma atklāšanas tiesnesis B. Kempbels centās pēc savas gribas ātri atkāpties no amata, tomēr lēmums par viņa atcelšanu apsteidza viņu, tādējādi liedzot saņemt tiesneša izdienas pensiju. G. Viljamss grāmatā apraksta vēl citus gadījumus, kad tiesnesis, lai arī būdams labi izglītots un prasmīgs sava aroda meistars, tomēr rīkojas neētiski.

G. Viljamsa grāmatu vērts izlasīt ikvienam juristam arī Latvijā – tajā ir vēl daudz kas vērtīgs, ko šajās dažās rindkopās nav iespējams aprakstīt.

Šī grāmatiņa rosina cita starpā nonākt pie šāda svarīga secinājuma: ne tikai tiesneša kandidāta zināšanas un profesionālās prasmes ir būtiskas, lai tiesnesis būtu labs, bet arī viņa sociālās kompetences un sociālais intelekts. Tās pat ir prioritāras! Ja tiesneša amata kandidāts neiztur sociālo kompetenču un intelekta pārbaudi, tad teorijas un prasmju pārbaudei vairs nav nozīmes. Diemžēl Latvijā, izvēloties tiesneša amata kandidātus, prioritāras ir to profesionālās zināšanas.