Uz tiesu un mediju attiecībām var skatīties no diviem skatpunktiem – no tiesu un tiesnešu skatpunkta un mediju skatpunkta. Šajā rakstā šis jautājums tiks apskatīts no tiesu un tiesnešu skatpunkta.
Juristu viedokļi
Viedokļi par to, kādām ir jābūt tiesu un tiesnešu attiecībām ar medijiem jeb plašsaziņas līdzekļiem, ir dažādi. Atšķiras pat juristu viedokļi par šo jautājumu.
Piemēram, Gunta Višņakova 2005. gadā, tajā laikā pati esot tiesnese, norādīja: "Es neatzīstu, ka pēc sprieduma nolasīšanas tiesnesim būtu jādod vēl kādas intervijas. Visām viņa domām un apsvērumiem ir jābūt spriedumā. Ja intervijā nepieciešams kaut ko papildināt, tātad spriedums bijis nepilnīgs. Ja kādam spriedumā kaut kas nav saprotams, tad tiesās ir vajadzīgi preses sekretāri, kuri varētu cilvēkiem saprotami izskaidrot, ko tiesnesis ir domājis, bet pašam tiesnesim nav jārunā."1
2007. gadā saistībā ar grāmatas "Tiesāšanās kā ķēķis" izraisīto skandālu zvērināts advokāts Lauris Liepa teica: "Attiecībā uz uzticības krīzi sabiedrībā, domāju, tiesu varas profesijām jāvienojas un sabiedrībai jāskaidro tās lietas, kas nav saprotamas, kas izraisa visvairāk iebildumu. Nemeklēt grēkāžus citā tiesu varas profesijā, bet uzturēt pastāvīgu kopīgu saikni. Kā tūlītēju krīzes risināšanas iespēju es ieteiktu aktīvāku saziņu attiecībā uz mūsu pamatdarbu – lietu vērtēšanu tiesās. Spriedumi, kas pieņemti sabiedrībai nozīmīgās lietās, ir jākomentē, tiesu varas profesijām ir jāstimulē nolēmumu analīze un jābūt gatavām pieņemt pamatotu kritiku. Iespējams, to var veikt, paplašinot tiesu prakses apkopojumu sastādīšanu, komentēt ievērību pelnošas parādības, iesaistot procesā ne tikai tiesnešus."2
Savukārt 2013. gadā tiesnešu konferencē toreizējais tieslietu ministrs Jānis Bordāns pauda šādu viedokli: "Tiesnesim ir jārunā ar sabiedrību – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Ja žurnālists uzdod jautājumu, šādu iespēju nedrīkst laist garām."3
Tātad, no vienas puses, ir viedoklis, ka tiesnesim un tiesu varai ir jāatturas no komentāriem un izteikumiem, bet, no otras puses, ir aicinājumi tomēr runāt, skaidrot un stāstīt par savu darbu.
Ētikas un cilvēktiesību normas
Ja vadlīnijas meklē ētikas vai tiesību normās, tad var konstatēt, ka Latvijas tiesnešu ētikas kodeksa4 3. kanona 8. punktā teikts, ka tiesnesis izvairās no vārdiem un runas, žestiem vai citas darbības, ko varētu uzņemt kā neobjektivitāti vai aizspriedumu izpausmi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienās9:00-17:00 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
