EST pasludina direktīvu par spēkā neesošu

Apvienotās lietas C-293/12 un C-594/12 Digital Rights Ireland un Seitlinger u.c., EST 2014. gada 8. aprīļa spriedums

Lietas būtība. Apvienotajās lietās C-293/12 un C-594/12 prejudiciālos jautājumus uzdevušas attiecīgi Īrijas un Austrijas tiesas saistībā par Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. marta Direktīvas 2006/24/EK par tādu datu saglabāšanu, kurus iegūst vai apstrādā saistībā ar publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniegšanu vai publiski pieejamu komunikāciju tīklu nodrošināšanu, un par grozījumiem Direktīvā 2002/58/EK⁹ (turpmāk – Direktīvas 2006/24/EK) atbilstību Līgumam par Eiropas Savienību (turpmāk – LES), Līgumam par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD) un Eiropas Savienības Pamattiesību hartai (turpmāk – Harta).

Lietas C-293/12 pamatā ir tiesvedība starp Digital Rights Ireland, nevalstisku organizāciju, un Īrijas komunikācijas, jūras un dabas resursu ministru, tieslietu, līdztiesības un likumu reformu ministru, Īrijas policijas priekšnieku, kā arī Īrijas valsts augstāko tieslietu ierēdni par tiesību un administratīvo aktu par tādu datu saglabāšanu, kas saistīti ar elektroniskajām komunikācijām, tiesiskumu. Digital Right Ireland apgalvoja, ka tai piederot mobilais telefons, kuru tā lieto kopš 2006. gada. Tā lūdza tiesu atzīt par spēkā neesošu Direktīvu 2006/24/EK, kā arī attiecīgos Īrijas nacionālos tiesību aktus, kas noteic, ka telefona komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem noteiktu laika posmu jāsaglabā informācija par datu plūsmu un atrašanās vietu, lai novērstu, atklātu, izmeklētu un veiktu kriminālvajāšanu par noziedzīgiem nodarījumiem, kā arī nodrošinātu valsts drošību. Īrijas Augstākā tiesa apturēja tiesvedību un uzdeva jautājumus EST. Proti, vai ierobežojumi, ko rada Direktīvas 2006/24/EK piemērošana, ir saderīga ar LES 5. panta 4. punktu; vai tā ir saderīga ar LESD 21. pantā paredzētajām tiesībām brīvi pārvietoties, Hartas 7. un 8. pantā paredzētajām tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību, personas datu aizsardzību, kā arī 11. pantā paredzēto vārda brīvību; vai tā ir saderīga ar tiesībām uz labu pārvaldību, kas paredzēta Hartas 41. pantā. Tiesa uzdeva jautājumu arī par to, cik lielā mērā valsts tiesai ir jāpārbauda vai jāvērtē tas, vai valsts pasākumi, ar kuriem tiek transponēta Direktīva 2006/24/EK, ir saderīgi ar Hartā un Eiropas Cilvēktiesību un Pamatbrīvību aizsardzības konvencijā (turpmāk – ECPAK) paredzētajām garantijām.

Lietā C-594/12 prejudiciālo jautājumu uzdeva Austrijas konstitucionālā tiesa. Tās pamatā ir vairākas prasības, kurās Kärntner Landesregierung, kā arī M. Seitlinger, C. Tschohl un 11 128 citi prasītāji lūguši atcelt attiecīgos Austrijas tiesību aktus, ar kuriem transponēta Direktīva 2006/24/EK, pamatojoties uz to, ka tiek pārkāptas privātpersonu pamattiesības uz datu aizsardzību. Iesniedzējtiesa šaubījās, vai Direktīva 2006/24/EK ir saderīga ar Hartu, līdz ar to uzdeva EST prejudiciālos jautājumus. EST tika jautāts, vai Direktīvas 2006/24/EK 3.–9. pants ir saderīgi ar Hartas 7., 8. un 11. pantu, kā arī jautājumus par LES un LESD interpretāciju attiecībā uz Hartā nostiprināto tiesību ierobežošanu. Lietas tika apvienotas mutvārdu procesam un sprieduma taisīšanai.

EST secinājumi. Pirmkārt, EST konstatēja, ka Direktīvas 2006/24/EK mērķis ir saskaņot dalībvalstu nacionālos likumdošanas aktus datu saglabāšanas jomā, ko veic publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēji vai publisku komunikāciju tīklu pakalpojumu sniedzēji par datiem, ko šie pakalpojumu sniedzēji veido un apstrādā.