Bāriņtiesu darbībā pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas var izdalīt divus posmus: 1) no 1995. gada līdz 2007. gadam un 2) no 2007. gada līdz pašreizējam brīdim (2015. gada sākumam). Pirmo periodu raksturo bāriņtiesu (pagasttiesu) darbības atjaunošana un darbība saskaņā ar likumu "Par bāriņtiesām un pagasttiesām".³ Vienlaicīgi notiek bāriņtiesu (pagasttiesu) secīga transformēšana par pašvaldības izveidotām un finansētām iestādēm administratīvā procesa izpratnē.

Otro periodu raksturo bāriņtiesu darbība saskaņā ar Bāriņtiesu likumu, palielinoties bāriņtiesas kā bērnu tiesību aizsardzības iestādes nozīmei. Paplašinoties bērnu tiesību aizsardzības saturam, tika palielināta arī bāriņtiesas kompetence⁴ un tās lēmumi sāka ietekmēt aizvien lielāku sabiedrības daļu. Vienlaikus rodas pretenzijas pret iestādes lēmumu kvalitāti. Bāriņtiesas lēmumi tiek pamatoti kritizēti, liela to daļa ir pretrunā sabiedrības tiesiskajai apziņai. Turpretī bāriņtiesu darbiniekiem šķiet: kļūdas nav tādas, lai par tām runātu kā par problēmu.⁵ Autores ieskatā, tas liecina par situācijas neizpratni un tiesisko nihilismu no bāriņtiesu puses.

Raksta mērķis ir noskaidrot, kāpēc bāriņtiesu funkcionēšanā rodas problēmas un vai tās ietekmē tikai sabiedrības attīstība un nepārtrauktais normatīvo aktu jaunrades process.⁶ Šā mērķa sasniegšanai autore izvirzījusi uzdevumu – veikt bāriņtiesas institucionālo izpēti, iezīmējot atsevišķus tās procesuāli funkcionālās darbības aspektus. Dziļākas izpratnes gūšanai autore sniedz ieskatu bāriņtiesu (pagasttiesu) darbības un normatīvā regulējuma attīstības vēsturē.

1. Bāriņtiesu (pagasttiesu) darbības atjaunošana

Civillikuma darbības atjaunošana XX gs. 90. gadu sākumā prasīja atjaunot arī daudzus normatīvos aktus, kuri Latvijā bija spēkā XX gs. 30. gadu beigās. Tas veidoja stabilu tiesību kontinuitāti. Tomēr Latvijas tiesību vēsturi raksturo arī tiesību partikulārisms. Tas noteica, ka arī pēc 1918. gada turpināja darboties, piemēram, divu veidu aizbildnības un aizgādnības iestādes. Cariskās Krievijas kārtu sabiedrības bāriņtiesas turpināja pastāvēt kā teritoriālas speciālās tiesas – pilsētu un lauku bāriņtiesas. Lauku bāriņtiesas zināmas ar seno pagasttiesas nosaukumu.⁷

Autore uzskata, ka XX gs. 20.–30. gados lauku pagasttiesu, kuras veica arī bāriņtiesu funkcijas, pastāvēšanai bija pamatojums.⁸ Lielā mērā to noteica valsts ekonomiskā attīstība, kā arī sabiedrībā uzturētais patriarhālas lauku sabiedrības modelis. Līdz ar to XX gs. starpkaru periodā Latvijā pagasttiesas netika likvidētas, bet to funkcijas pat paplašināja.⁹

Jāatzīst, ka, atgūstot valstisko neatkarību un atjaunojot 1937. gada Civillikuma darbību, netika atjaunota XX gs. 30. gadu beigu Latvijas lauku sabiedrības kas arī vairs nebija izdarāms. Padomju okupācijas režīms veica transformāciju, izmainot tiesību un tiesu sistēmu, kā arī pārveidojot aizbildnības regulējumu un izpratni.

1995. gadā aizbildnības, aizgādnības iestāžu darbības regulēšanai tika pieņemts likums "Par pagasttiesām un bāriņtiesām", kurš pēc būtības bija modernizēts Pagasttiesu likums un kura normas tika attiecinātas arī uz pilsētu bāriņtiesām, neievērojot, ka arī pilsētu bāriņtiesas bija aizbildnības iestādes ar gadsimtiem senu vēsturi.¹⁰ Gan bāriņtiesas, gan pagasttiesas bija aizbildnības iestādes, kuru darbību noteica Civillikuma normas. Tomēr vēsturiski katras institūcijas darbības pamatā bija speciālie likumi un instrukcijas.¹¹ Šie likumi noteica atšķirīgu bāriņtiesu un pagasttiesu izveidošanas kārtību, finansēšanu, lēmumu pārsūdzību, kā arī izglītības kritērijus darbiniekiem.