12. Maijs 2015 /NR. 19 (871)
Skaidrojumi. Viedokļi
Prekluzīvi termiņi, to izpratne un lietojums tiesu praksē
6
Bac.iur.
Toms Bordāns
jurista palīgs zvērinātu advokātu birojā “VARUL”  

Latvijas tiesību doktrīnā un tiesu praksē kopš neatkarības atjaunošanas jēdziens "materiāltiesisks prekluzīvs termiņš" tiek lietots dažādās nozīmēs. Bieži vien tiek pausts uzskats, ka visi materiāltiesiskie termiņi ir prekluzīvi, pastāv arī uzskats, ka prekluzīvs termiņš ir noilguma termiņš vai tā rezultātā iestājas noilgums. Kā arī nereti gadījies lasīt, ka procesuālie termiņi ir pretstats prekluzīviem termiņiem. Kā galvenā atšķirība starp šiem termiņiem tiek uzsvērts tas, ka materiāltiesiskos jeb prekluzīvos termiņus nevar atjaunot, bet procesuālos var.

Pašlaik pastāvošo izpratni par prekluzīvu termiņu Augstākās tiesas Civillietu departaments raksturojis šādi: "Tā kā prekluzīvs termiņš ir subjektīvo tiesību izbeidzošs termiņš, to palaižot garām, iestājas noilgums, kura dēļ izbeidzas ne vien prasības tiesība, bet arī pati saistība (Civillikuma 1893. un 1910. pants)."1 Savukārt uz procesuālu termiņu kā prekluzīvā jeb materiāli tiesiskā termiņa pretstatu norādījis Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments: "Administratīvā procesa likums satur tiesisko regulējumu procesuālo termiņu nokavējamu gadījumā, paredzot, ka procesuālos termiņus noteiktajos gadījumos ir iespējams atjaunot. Taču materiāli tiesiskie (prekluzīvie) termiņi, kas norobežo laikā kādu tiesību pastāvēšanu, nav atjaunojami."2

Civilprocesa likuma 406. panta pirmā daļa paredz: "Ja parādnieks uzskata, ka kreditora prasījums nav pamatots pēc būtības, viņš sešu mēnešu laikā no lēmuma [par saistību izpildāmību bezstrīdus piespiedu kārtībā – autora piebilde] noraksta nosūtīšanas dienas var celt prasību pret kreditoru, lai apstrīdētu prasījumu."

Augstākās tiesas Civillietu departaments 2014. gada 12. septembra spriedumā izvirzījis šādu tēzi: "Civilprocesa likuma 406. pantā noteiktais sešu mēnešu termiņš nav prekluzīvs noilguma termiņš – tam ir procesuāla termiņa juridiskā daba."3 Minētā tēze tiek pamatota ar fragmentu no pirmskara Senāta 1932. gada 26. oktobra sprieduma (turpmāk – Spriedums): "Jautājumā par to, vai CPN 239. pantā paredzētais laiks uzskatāms par prekluzīvu termiņu jeb par noilguma laiku, apgabaltiesa gan nepareizi atzīst to par noilguma laiku. [..] Šai jaunai prasībai ir pēc būtības procesuāla līdzekļa, proti, sprieduma pārsūdzēšanas raksturs.

ABONĒ 2025.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
6 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Kaspars
29. Janvāris 2019 / 15:20
0
ATBILDĒT
Darba likuma 122.pantā ir noteikts prasības termiņš 1 mēnesis, ko īpašos gadījumos var atjaunot, ja tas ir nokavēts (DL 123.p.).

Kāds ir Jūsu viedoklis -

"vai Mediācijas likuma 11.pantā noteiktais (Normatīvajos aktos noteikta prasības celšanas termiņa tecējums tiek apturēts brīdī, kad izteikts mediācijas priekšlikums. Prasības celšanas termiņa tecējums atjaunojas ar dienu, kad mediācijas priekšlikums ir noraidīts vai mediācija saskaņā ar šo likumu ir izbeigta) ir piemērojams arī attiecībā uz Darba likuma 122.pantā noteikto termiņu?”

Ja Mediācijas likuma 11.pantā noteiktais ir piemērojams DL 122.pantam vai var secināt, ka tas universāli ir piemērojams jebkuram DL noteiktajam termiņam?
cilveks
9. Jūnijs 2015 / 22:45
0
ATBILDĒT
Tiesu praksē nemainīgi Darba likuma 122.pantā noteiktais 1 mēneša prasības celšanas termiņš ir dēvēts par materiāltiesisku prekluzīvu, kura neievērošanas sekas ir zaudēta prasība (sk. tiesu praskses apkopojumu par darba strīdiem no 2004.g.). Par šo arī rakstīja E.Kalniņš, savukārt, I.Gailuma Darba likuma komentāros šis ir nosaukts par procesuālu termiņu.

DL 122.panta prekluzīvā termiņa atjaunošanas nosacījumi paredzēti Darba likuma 123. pantā.

Materiāli tiesiska prekluzīva termiņa ilgumu nosaka likumdevējs, izdarot politisku izšķiršanos attiecībā uz jautājumu, kāds laiks dodams kādas tiesības īstenošanai. Tajā pat laikā, tiesiskā noteiktība un citi leģitīmi mērķi, kas bijuši termiņa noteikšanas pamatā, neizslēdz tiesas pienākumu apsvērt, vai konkrētajā gadījumā kādas personai piemītošas cilvēktiesības ievērošana neņem virsroku pār materiālajā tiesību normā noteiktas procesuālās kārtības ievērošanu (kā to, piemēram, ir konstatējusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2009.gada 16.oktobra spriedumā lietā „Zehentner pret Austriju”).
Rudīte Vīduša
14. Maijs 2015 / 10:20
0
ATBILDĒT
Procesuālie termiņi lielākoties ir prekluzīvi, un tos var atjaunot tieši atbilstoši procesuālajos likumos noteiktajam. Administratīvajā procesā - iestādes/tiesas/tiesneša noteikto procesuālo termiņu iepretim likumā noteiktam procesuālam termiņam var pagarināt.
Materiāltiesiski prekluzīvi termiņi, ja vien likums nav to īpaši paredzējis, nav atjaunojami - iestādei/tiesai ar likumu ir ļaus pagarināt/atjaunot tikai procesuālos termiņus. Izņēmums varētu būt atjaunošanas nepieciešamība pamattiesību ievērošanas nolūkā, taču tas attieksies arī uz jebkuru citu materiālo tiesību normu. Par termiņa atjaunošanas nepieciešamību ļoti "sakāpinātā" gadījumā ir arī ECT spriedums, kuru gan ātrumā nemeklēšu atsaucei.
Jautājums, vai arī procesuālajos likumos ir noilgumi. Manuprāt, APL agrākajā redakcijā 125.panta otrā daļa varētu būt šāds gadījums: "Valsts nodevu atmaksā, ja pieteikums par tās atmaksāšanu iesniegts tiesā gada laikā no dienas, kad attiecīgā summa iemaksāta valsts budžetā." Būtībā jau pieteicējam šādā gadījumā sakarā ar pieteikuma apmierināšanu principā ir materiāltiesisks prasījums pret valsti par nodevas atmaksu, taču ilga tiesību neizmantošana liedz tiesības nodevu atprasīt.
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 3
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties