Autors, atsaucoties uz V.Bukovski, norāda, ka "tiesai ar pušu iztaujāšanu dota plaša iespēja apgaismot lietas faktiskos apstākļus", pievienojot savu viedokli, ka šādas tiesības tiesai ir dotas arī pašreiz.
Pirmkārt, tas, ka tiesas, tiesneši un juristi bieži vien nesistēmiski un nekritiski atsaucas uz V.Bukovski, runājot par procesuāliem jautājumiem,' nav pareizi pēc būtības - nevar izrauti no konteksta runāt par procesuālo tiesību normu piemērošanas principiem, neanalizējot pašas tiesību normas, kas var būt pilnīgi atšķirīgas, turklāt ir būtiski mainījušies arī paši tiesību principi.
Otrkārt, autora viedoklis, ka tiesa šobrīd drīkst iztaujāt puses, rakstā nav pamatots ne ar tiesību normām, ne ar vispārējiem tiesību principiem, turklāt ir klajā pretrunā ar publisko tiesību pozitīvisma principam (atļauts tikai tas, ko likums tieši paredz), kā arī Civilprocesa likuma 167. panta otrajai daļai, kas nosaka, ka tiesnesis var uzdot jautājumu lietas dalībniekam, ja viņš izsakās neskaidri vai nenoteikti, kā arī tad, ja no paskaidrojumiem nav redzams, ka lietas dalībnieks atzītu vai noliegtu apstākļus, uz kuriem pamatoti pretējās puses prasījumi vai iebildumi, kā arī 10. pantā noteiktajam sacīkstes principam.