Kriminālprocesa likums paredz divu veidu kriminālprocesuālās izmeklēšanas darbības – tā sauktās parastās izmeklēšanas darbības un speciālās izmeklēšanas darbības. Saturiski speciālās izmeklēšanas darbības ir līdzīgas, ja ne identiskas Operatīvās darbības likumā regulētajiem operatīvās darbības pasākumiem. Turklāt speciālās izmeklēšanas darbības tiek veiktas, pielietojot operatīvās darbības pasākumos lietojamās metodes un līdzekļus.² Būtiska atšķirība ir konstatējama speciālo izmeklēšanas darbību un operatīvās darbības pasākumu veikšanas uzdevumos. No Kriminālprocesa likuma 210. panta pirmās daļas izriet, ka speciālās izmeklēšanas darbības veic "kriminālprocesā pierādāmo apstākļu noskaidrošanai" un "ziņu par faktiem [potenciālo pierādījumu – autora piebilde] iegūšanai". Savukārt Operatīvās darbības likuma 2. panta pirmās daļas 2. punktā ir noteikts, ka viens no operatīvās darbības uzdevumiem, kas tieši ir attiecināms uz kriminālprocesu, ir "noziedzīgu nodarījumu [..] atklāšana, noziedzīgu nodarījumu izdarījušo personu un pierādījumu avotu noskaidrošana". Respektīvi, kā tas nepārprotami secināms no citētajām tiesību normām, potenciālo kriminālprocesuālo pierādījumu iegūšana nav uzskatāma par operatīvās darbības uzdevumu.

Neskatoties uz iepriekš minēto, praksē joprojām pastāv gadījumi, kad kriminālprocesā, neraugoties uz speciālo izmeklēšanas darbību institūta esamību, kā pierādījums tiek izmantotas operatīvās darbības rezultātā iegūtās ziņas par faktiem. To neliedz arī pašreizējais regulējums – Kriminālprocesa likuma 127. panta trešā daļa ar zināmiem nosacījumiem paredz iespēju izmantot operatīvās darbības rezultātā iegūtās ziņas par faktiem pierādīšanā, proti, "operatīvās darbības pasākumos iegūtās ziņas par faktiem, arī ziņas, kas fiksētas ar tehnisku līdzekļu palīdzību, drīkst izmantot kā pierādījumu tikai tad, ja tās iespējams pārbaudīt [Kriminālprocesa] likumā noteiktajā procesuālajā kārtībā".

Vienlaikus jāatzīst, ka minētie prakses gadījumi, kad pierādīšanā tiek izmantotas operatīvās darbības rezultātā iegūtās ziņas par faktiem, ir ne vien visai diskutabli speciālo izmeklēšanas darbību institūta esamības kontekstā, bet ir arī visnotaļ problemātiski kā faktisku, tā arī juridisku iemeslu dēļ. Piemēram, 2013. gada 8. janvārī Latvija zaudēja Eiropas Cilvēktiesību tiesā lietā "Baltiņš pret Latviju", tiesai atzīstot Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. panta pārkāpumu saistībā ar to, ka nacionālās tiesas nebija pienācīgā kārtā pārbaudījušas iesniedzēja sūdzības par iespējamiem pārkāpumiem operatīvo darbību veikšanas gaitā.³ No daudziem Latvijas juristiem regulāri nākas dzirdēt Operatīvās darbības likuma normu kritiku.⁴ Visbeidzot, vien 11% aptaujāto kriminālprocesa praktiķu – tiesnešu, prokuroru un zvērinātu advokātu – atzina, ka ir pilnībā apmierināti pašreizējā situācijā ar normatīvo regulējumu, kas nosaka operatīvās darbības rezultātā iegūto ziņu par faktiem izmantošanu pierādīšanā.⁵ Viss iepriekš minētais apliecina operatīvās darbības kriminālprocesa mijiedarbības jautājuma problemātiskumu un aktualitāti, bet tajā pašā laikā šis jautājums Latvijas tiesību doktrīnā ir pētīts relatīvi maz.

1. Citu krimināllietā esošo ziņu par faktiem ietekme

Kriminālprocesa likuma 127. panta trešajā daļa ir noteikts, ka "operatīvās darbības pasākumos iegūtās ziņas par faktiem, arī ziņas, kas fiksētas ar tehnisku līdzekļu palīdzību, drīkst izmantot kā pierādījumu tikai tad, ja tās iespējams pārbaudīt [Kriminālprocesa] likumā noteiktajā procesuālajā kārtībā". Savukārt Operatīvās darbības likuma 24. panta pirmajā daļā noteikts, ka "operatīvās darbības pasākumu gaitā iegūtā informācija ir klasificējama kā ierobežotas pieejamības informācija vai valsts noslēpuma objekts. Šādu informāciju kā pierādījumu kriminālprocesā drīkst izmantot tikai Kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā, nodrošinot operatīvās darbības pasākumu īstenošanas un tajos iesaistīto personu konfidencialitāti un drošību".

Līdz ar to Kriminālprocesa likumā un Operatīvās darbības likumā ir noteikti divi priekšnoteikumi, kuriem obligāti jāpiepildās, lai operatīvās darbības rezultātā iegūtās ziņas par faktiem varētu kļūt par pierādījumu kriminālprocesā, proti: 1) iespējamība pārbaudīt iegūtās ziņas Kriminālprocesa likuma noteiktajā procesuālajā kārtībā; 2) prasība pēc operatīvās darbības metožu neatklāšanas un tajos iesaistīto personu konfidencialitātes un drošības aizsardzības ievērošana.