Satversmes tiesas likuma 26. panta pirmās daļas trešais teikums nosaka, ka Satversmes tiesas likumā un Satversmes tiesas reglamentā neregulētus procesuālos jautājumus izlemj Satversmes tiesa. Šādi tas ir jau gandrīz piecpadsmit gadus, un šo gadu laikā caur neregulēto procesuālo jautājumu prizmu Satversmes tiesas procesā ir tikuši skatīti arī ļoti būtiski konstitucionālo tiesību jautājumi un pieņemti lēmumi, kas saistīti, piemēram, ar parakstīta starptautiskā līguma apstiprināšanas procedūras, tautas nobalsošanas un likuma darbības apturēšanu.¹ Tomēr nav iespējams apgalvot, ka šo gadu laikā tiesību doktrīna vai Satversmes tiesas prakse pilnībā būtu viesusi skaidrību par to, kas tad īsti ir uzskatāms par neregulētu procesuālu jautājumu un pēc kādas metodoloģijas Satversmes tiesai tie ir jāizlemj. Vēl jo vairāk neskaidrības rada minētās rakstveida tiesību normas patiesais pienesums, ja reiz arī iepriekš Satversmes tiesai atbilstoši juridiskās obstrukcijas aizlieguma principam bija pienākums izlemt neregulētos procesuālos jautājumus, ciktāl tie bija uzskatāmi par likuma robiem. Tāpēc autors ar šo rakstu ir izvēlējies plašāk aplūkot neregulētos procesuālos jautājumus, kas līdz šim tiesību doktrīnā nav tikuši aplūkoti, cerībā par šo tematiku vairot viedokļu apmaiņu.

1. Ieviešana Satversmes tiesas procesā

Neregulēto procesuālo jautājumu jēdziens Satversmes tiesas procesā tika ieviests ar 2000. gada 30. novembra grozījumiem Satversmes tiesas likumā.² Tāpat vienlaikus ar šiem grozījumiem rakstveidā tika nostiprinātas Satversmes tiesas tiesības izlemt neregulētus procesuālos jautājumus. Lai gan minētos grozījumus pieņēma Saeima, ar to saprotot formālo likumdevēju, galvenais iniciators un tātad arī materiālais likumdevējs to pieņemšanā bija pilnīgi cita institūcija – pati Satversmes tiesa. Proti, pirmās Saeimas arhīvā fiksētās ziņas par vēlmi ieviest neregulētos procesuālos jautājumus ir atrodamas tieši Satversmes tiesas sagatavotajos grozījumos Satversmes tiesas likumā, kuri 2000. gada 11. aprīlī tika iesniegti Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā un Juridiskajā komisijā.³ Šajā sakarā jānorāda, ka maldīgs ir uzskats – par neregulēto procesuālo jautājumu galveno iniciatoru un tātad arī materiālo likumdevēju ir uzskatāma Eiropas Komisija par demokrātiju caur likuma spēku (turpmāk – Venēcijas komisija). Venēcijas komisija tikai ieteica neizstrādāt atsevišķu Satversmes tiesas procesa likumu, sadalot Satversmes tiesas procesam nepieciešamo procesuālo regulējumu starp Satversmes tiesas likumu un Satversmes tiesas reglamentu.⁴ Tā neieteica ieviest neregulētos procesuālos jautājumus un rakstveidā nostiprināt Satversmes tiesas tiesības minētos jautājumus izlemt. Lai gan autors neapšauba, ka Satversmes tiesa ietekmējās arī no Venēcijas komisijas un ka neregulēto procesuālo jautājumu ieviešana ir saistīta arī ar sākotnēji paredzētā Satversmes tiesas procesa likuma neizstrādāšanu,⁵ par galveno šīs idejas virzītāju un līdz ar to materiālo likumdevēju ir atzīstama tieši Satversmes tiesa.

Nepilnus trīs mēnešus pēc Satversmes tiesas sagatavotā likumprojekta iesniegšanas Saeimā Juridiskā komisija 2000. gada 14. jūnijā "oficiāli"⁶ iesniedza Saeimai likumprojektu par grozījumiem Satversmes tiesas likumā, neveicot nekādas izmaiņas neregulēto procesuālo jautājumu sakarā.⁷ Likumprojekta izskatīšanas laikā saistībā ar neregulētiem procesuāliem jautājumiem tika veikta tikai viena izmaiņa, kura kā priekšlikums parādījās tikai uz likumprojekta izskatīšanu trešajā lasījumā.⁸ Tā paredzēja, ka procesuālo termiņu skaitīšana un procesuālās sankcijas – naudas soda – izpilde nebūs neregulēts procesuāls jautājums, jo šiem procesuāliem jautājumiem būtu piemērojamas attiecīgās Civilprocesa likumā ietvertās normas. Kas attiecas uz iepriekšminēto grozījumu pieņemšanas gaitu, būtiski vēl norādīt, ka nevienā no lasījumiem vai Juridiskās komisijas sēdēm, kurās tika izskatīts šis likumprojekts, nenotika nekādas debates par neregulētiem procesuāliem jautājumiem.⁹

Šādi neregulētie procesuālie jautājumi ar 2000. gada 30. novembra grozījumiem Satversmes tiesas likumā tika ieviesti Satversmes tiesas procesā.¹⁰ Tomēr ieviesti ne tajā pašā labākajā un labas likumdošanas principam atbilstošākā veidā, jo no neviena Saeimas arhīvā atrodamā dokumenta, tostarp Juridiskās komisijas sēžu protokoliem un minēto grozījumu anotācijas, nevar tikt objektīvi izsecināta likumdevēja vēsturiskā griba. Vienīgais, ko nepārprotami var izsecināt, ir tas, ka neregulēto procesuālo jautājumu ieviešana ir bijusi saistīta arī ar atsevišķa Satversmes tiesas procesa likuma neizstrādi, kas ir ticis norādīts iepriekšminēto grozījumu anotācijā.¹¹ Tādējādi vēsturiskās interpretācijas metodei, kuru juridisko metožu mācībā dēvē arī par tiesību normas mērķa subjektīvās noskaidrošanas metodi, Satversmes tiesas likuma 26. panta pirmās daļas trešā teikuma iztulkošanai ir salīdzinoši maza praktiskā nozīme.¹²

Piebilstams, ka arī krietnu laiku pirms iepriekš aplūkotajiem grozījumiem Satversmes tiesas likumā, tika apsvērta iespēja, vai likumā būtu nosakāms tas, ko Satversmes tiesai darīt situācijās, kad tā sastopas ar kādu neregulētu procesuālu jautājumu. Šāds jautājums tika apsvērts gan 5. Saeimas laikā, kad notika pirmais neveiksmīgais Satversmes tiesas likuma pieņemšanas mēģinājums, gan 6. Saeimas laikā, kad bija nepieciešams lemt par iepriekšējā Saeimā nepabeigtā likumprojekta izskatīšanas turpināšanu. Proti, pirmais Satversmes tiesas likumprojekts, kas 1994. gada 4. aprīlī tika iesniegts 5. Saeimai,¹³ paredzēja, ka Satversmes tiesas likumā neregulētiem procesuāliem jautājumiem būtu piemērojamas Administratīvā procesa likuma un Civilprocesa kodeksa normas.¹⁴ Turklāt Civilprocesa kodeksa normas bija paredzēts izmantot tikai līdz brīdim, kad spēkā stāsies Administratīvā procesa likums.