Rakstā analizēti Satversmes tiesas spriedumu nolēmumu daļas formulējumi. Papildu minētajam rakstā ieskicētas arī trīs citas aktuālas problēmas, kuras saistītas ar sprieduma nolēmumu daļā ietveramo informāciju, proti, zaudējumu atlīdzināšanas iespējas, kas izriet no Satversmes tiesas sprieduma, sprieduma atzīšana par jaunatklātu apstākli un Satversmes tiesas procesā radušos juridiskās palīdzības izdevumu atlīdzināšana, kas līdz šim nav pietiekami attīstīta un raisījusi jautājumus tiesu praksē. Šis raksts iecerēts kā praktisks ceļvedis Satversmes tiesas praksē un iespējamās problēmsituācijās, nevis akadēmisks pētījums.

Terminoloģijas skaidrības labad jānorāda, ka Satversmes tiesas spriedumu daļu nosaukumi atšķiras no vispārējās jurisdikcijas tiesas ierastā, proti, motīvu daļa ir secinājumu daļa, bet rezolutīvā daļa ir nolēmumu daļa.

Satversmes tiesas sprieduma sekas – kopējais ietvars

Varas dalīšanas sistēmā Satversmes tiesa institucionāli ir tiesa, bet funkcionāli Satversmes tiesa "atceļ" likumu normas, rīkojoties likumdošanas jomā kā negatīvais likumdevējs. Pozitīvā likumdošana ir likumdošanas process Saeimā, savukārt negatīvā likumdošana – Satversmes tiesā.¹ Lai arī formāli Satversmes tiesa nav uzskatāma par likumdevēju atbilstoši klasiskajam Hansa Kelzena modelim, tomēr tiesiskas valsts principa attīstība novedusi pie tā, ka Satversmes tiesa var arī uzdot likumdevējam atsevišķus uzdevumus vai dot norādes likuma satura jautājumos, ciktāl tas nav pretrunā ar varas dalīšanas principu.² Tiesa var paust savu viedokli par to, ka likumdevējam būtu kāds jautājums jāreglamentē, tomēr likumdevējam ir izvēles iespējas – rīkoties vai ne. Satversmes tiesa, "atceļot" kādu normu, nosaka, ka piemērojams noteikta satura regulējums. Šādu atrunu pieļaujamība un piemērojamība ir vienīgi līdz brīdim, kad attiecīgo jautājumu likumdevējs noregulē vēlreiz.³

Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punkts noteic, ka spriedumā norādāms attiecībā uz spēkā esošo apstrīdēto tiesību normu (aktu) brīdis, ar kuru tā zaudē spēku, ja Satversmes tiesa nospriedusi, ka šī norma (akts) neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normai. Minētā norma pēc būtības paredz Satversmes tiesai tiesības, kādas ir piešķirtas citu valstu konstitucionālajām tiesām to spriedumu izpildes nodrošināšanai, proti, pilnvarojumu konstitucionālajai tiesai pašai noteikt svarīgas savu spriedumu tiesiskās sekas. Tās pat nebūtu jāuztver tikai kā konstitucionālajai tiesai dotas pilnvaras, bet uzlikta atbildība, lai tās spriedumi sociālajā realitātē nodrošinātu tiesisko stabilitāti, skaidrību un mieru.⁴ Satversmes tiesa ir tiesīga noregulēt arī jautājumus, kas ir būtiski, lai pēc apstrīdētā akta atzīšanas par spēku zaudējušu nerastos jauni Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumi.⁵

Satversmes tiesas praksē vērojamas vairākas pieejas nolēmumu daļas formulēšanai, tostarp tāda, kas atzīst apstrīdēto normu par spēkā neesošu no sprieduma publicēšanas dienas, vēlāk nākotnē (pagarinot antikonstitucionālas normas spēkā esamību uz kādu laiku) vai ar atpakaļvērstu spēku. Raksturīgi arī nolēmumi, kuri noteiktu laikposmu uzliek par pienākumu piemērot kādu Satversmes normu atbilstoši spriedumā definētajam saturam vai atjauno iepriekš spēkā bijušu tiesisko regulējumu.⁶ Minētā pieeja skaidri parāda, ka Satversmes tiesas sprieduma nolēmumu daļa nav tikai vieta atbildei uz vienu jautājumu par atbilstību vai neatbilstību Satversmei. Jautājums ir krietni komplicētāks, un personas iespējas nodrošināt savas tiesības – plašākas.

Līdz Satversmes tiesas likuma grozījumiem, kuri tika pieņemti 2009. gada 10. decembrī, nereti tika uzskatīts, ka citām personām un institūcijām ir saistoša tikai sprieduma nolēmumu daļa, bet secinājumu daļa lietā neiesaistītiem subjektiem nav juridiski saistoša. Pēc minētajiem grozījumiem atbilstoši Satversmes tiesas likuma 32. panta otrajai daļai Satversmes tiesas spriedums un tajā sniegtā attiecīgās tiesību normas interpretācija ir obligāta visām valsts un pašvaldību institūcijām (arī tiesām) un amatpersonām, kā arī fiziskajām un juridiskajām personām. Tādēļ, vērtējot Satversmes tiesas praksi gadu gaitā, ir jāņem vērā arī šis apstāklis, jo tas ietekmējis nolēmumu daļā ietveramās informācijas saturu un formu.

Jautājumā par sprieduma nolēmumu daļas formulējumu attiecībā uz personu loku pastāv divas koncepcijas – erga omnes (iedarbība uz visiem) vai inter partes (tikai lietā iesaistītajām personām). Abas pieejas ir kombinējamas vienā spriedumā, tomēr Latvijā kā pamatprincips izraudzīta pirmā – spriedums parasti attiecas uz visām personām. Konstitucionālo tiesību teorijā šajā jautājumā pastāv dilemma starp pieeju, ka antikonstitucionāls akts nekad nevar būt bijis tiesību sistēmas sastāvdaļa, un tiesiskās noteiktības (drošības) apsvērumiem. Lielākajā daļā valstu konstitucionālajai tiesai piemīt rīcības brīvība šajā jautājumā. Tas it īpaši vērojams konstitucionālās sūdzības gadījumā, ko persona iesniedz, lai atrisinātu sev svarīgu jautājumu – novērstu pamattiesību aizskārumu. Bez sprieduma atpakaļvērsta spēka bieži vien risinājumu nebūtu iespējams panākt. Tādēļ parasti izmanto atpakaļvērstu spēku tieši pret konstitucionālās sūdzības iesniedzēju, ko mēdz dēvēt arī par premium for the catcher.⁷

Tiesību doktrīnā ir norādīts, ka Satversmes tiesas spriedumiem atkarībā no brīža, kad tie stājas spēkā, izdala divus veidus – ex tunc un ex nunc.