19. martā tiks svinēta Latvijas advokatūras 95 gadu jubileja. Šajā datumā, kas jau sesto gadu tiek dēvēts par Advokatūras dienu, 1921. gadā notika pirmā Latvijas advokātu kopsapulce – tajā 63 advokāti ievēlēja pirmo Latvijas Zvērinātu advokātu padomi.

Taču jau līdz šai sapulcei – gan pirms Latvijas valsts dibināšanas, gan pirmajos tās pastāvēšanas gados – "Latvijas advokatūra bija stāvējusi savu uzdevumu augstumos":¹ latviešu advokāti bija gan starp aktīvākajiem tautas nacionālās pašapziņas veicinātājiem 19. un 20. gadsimta mijā, gan starp politiķiem, kas panāca Latvijas valsts dibināšanu, gan starp uzņēmīgākajiem jaunās valsts politiskās un tiesu sistēmas veidotājiem. Tā kā Krievijas impērijā latviešu juristiem nebija lielu izredžu uz karjeru tiesu sistēmā vai valsts pārvaldē, advokāta profesija bija biežākā izvēle. Tieši tādēļ jaunajā Latvijas valstī tiesu sistēmas pamati tika likti, advokātiem (un retiem citu profesiju juristiem) savstarpēji koleģiāli apspriežoties un no sava vidus izvēloties pilnīgi no jauna dibināmās tiesu sistēmas amatpersonas – visu līmeņu tiesu tiesnešus. Būtiski uzsvērt, ka advokatūra bija arī viena no galvenajām mazākumtautību (vācbaltiešu, ebreju, krievu) juristu profesijām starpkaru Latvijā. Nepārspējams ir advokatūras devums Latvijas valsts pirmo vadītāju saimē: gan Satversmes sapulces prezidents un pirmais Valsts prezidents Jānis Čakste, gan viņa sekotājs Gustavs Zemgals bija pieredzējuši advokāti, turklāt par advokātu pēc amata pilnvaru beigām kļuva arī trešais prezidents Alberts Kviesis (pirms tam – tiesnesis). Nenoliedzams bija Latvijas advokātu devums arī valstiskās neatkarības atjaunošanā 20. gadsimta 90. gados (šai gadījumā gan vienlīdz aktīvi bija arī citu profesiju latviešu juristi, un tas kopumā veidoja Atmodas laika leģendu, ka Baltijas neatkarību panāca igauņu ekonomisti, latviešu juristi un leišu komunisti).

Tikmēr valsts mierīgas pastāvēšanas un attīstības apstākļos advokātu galvenais uzdevums ir godprātīgi pildīt savu amatu tiesiskas valsts tiesu sistēmas ietvaros: neatkarīgi un profesionāli sniegt augstvērtīgu juridisko palīdzību. Lai sasniegtu šo mērķi, jānodrošina apstākļi, ka advokatūra, "no vienas puses, ir brīva un neatkarīga, bet, no otras puses, padota stingrai iekšējai disciplīnai, ar organiski ieaudzinātu augstu profesionālo ētiku, ar izkoptām tradīcijām".²

Gan Latvijas neatkarības pirmajā posmā, gan mūsdienās advokatūras darba regulējums un kvalitāte ir atradusies nepārtrauktā attīstības procesā – mainoties kopā ar tiesu sistēmu un sabiedrības priekšstatiem un vajadzībām. Cits citu cikliski ir nomainījuši centieni palielināt un samazināt advokatūras svaru juridiskās palīdzības "tirgū" un, konkrēti, tiesas spriešanā. (Lai atceramies 1932. gada politisko iniciatīvu Saeimā, kas paredzēja advokatūras degradāciju, atceļot augstākās izglītības prasību un citus ierobežojumus uzņemšanai advokatūrā, "kaktu advokātu" pielīdzināšanu zvērinātiem advokātiem utt.) Šobrīd uzmanības centrā ir advokātu kvalifikācijas, ētikas un disciplināratbildības jautājumi, kā arī ierosinājums ieviest Latvijā visās tiesu instancēs advokātu procesu.

Sagaidot Latvijas advokatūras 95 gadu jubileju, sadarbībā ar Latvijas Zvērinātu advokātu padomi tapis šis "Jurista Vārda" speciālais laidiens, kas, jācer, būs interesants visiem mūsu lasītājiem, jo atspoguļo gan lielākās juridiskās profesijas vēsturi, gan mūsdienas un nākotnes perspektīvas.