I. Ielas sevišķās lietošanas jēdziena saturs

1. Ielas sevišķās lietošanas jēdziens

Sabiedrības tiesības uz ielas kā publiskas lietas parasto lietošanu var tikt ierobežotas, piešķirot ielas izmantošanas tiesības kādai konkrētai personai (personu grupai) – tādā gadījumā lieta tiek nodota sevišķajā (izņēmuma) lietošanā.² Ielas parastās lietošanas apjomu pārsniedz gan tās publiski tiesiskā sevišķā, gan privāttiesiskā sevišķā lietošana.³ Privāttiesiskās lietošanas ietvaros iela tiek izmantota kā īpašuma objekts, un parasti šī lietošana izpaužas kā pazemes un gaisa telpas virs ielas izmantošana tādā apjomā, kas netraucē ceļu satiksmi.⁴ Raksta un tā turpinājuma ietvaros autore pievērsīsies tikai ielas publiski tiesiskās sevišķās lietošanas institūta saturam, jo ielas privāttiesiskā sevišķā lietošana ir ļoti specifisks un ar raksta kontekstu īpaši nesaistīts jautājums. Proti, tā nav saistīta ne ar ielas lietošanu ceļu satiksmei, ne arī ar ceļu satiksmes ierobežojumiem, ko izraisītu ielas lietošana citiem mērķiem.⁵

2. Ielas publiski tiesiskā sevišķā lietošana

Ielas publiski tiesiskā sevišķā lietošana (turpmāk rakstā saīsināti apzīmēta kā ielas sevišķā lietošana) ir saistīta ar ielas parastās lietošanas (ceļu satiksmei) tiesību faktisku ierobežošanu.⁶ Piemēram, reklāmas skrejlapu dalīšana var tikt uzskatīta par ielas sevišķo lietošanu, jo tās galvenais mērķis ir piesaistīt jaunus klientus reklamētajai precei (pakalpojumam) un tā apgrūtina garāmgājēju netraucētu pārvietošanos.⁷ Tā kā ielas lietošana citiem ar ceļu satiksmi nesaistītiem mērķiem neietilpst ielas piešķīruma tvērumā, personai tās īstenošanai ir jāsaņem īpaša atļauja.⁸

Šajā saistībā minams arī kāds interesants gadījums Augstākās tiesas praksē. Pieteicējs lūdza atcelt Jūrmalas pašvaldības lēmumu par Slavas alejas un pasākuma "Jaunais vilnis" laukuma, kura segumā tiktu ievietotas personas godinošas plāksnes, ierīkošanu. Augstākā tiesa norādīja, ka minētie lēmumi nenoteic alejas un laukuma vispārējās lietošanas kārtības ierobežojumus, tostarp neietekmē personu pārvietošanos. Līdz ar to lēmumiem nav "uz āru" vērstu tiesisku seku, un tos nevar atzīt par administratīvajiem aktiem.⁹ Šis gadījums atklāj, ka ne vienmēr kāda ar ielu saistīta darbība vai ielā īstenota aktivitāte ir uzskatāma par ielas sevišķo lietošanu. Tā kā plākšņu izvietošana nekādi neapgrūtinātu alejas un laukuma parasto lietošanu ceļu satiksmei, tā neietilpa sevišķās lietošanas tvērumā. Šajā gadījumā pašvaldība bija paredzējusi veikt alejas un laukuma iekārtošanas darbus, realizējot savas autonomās funkcijas – teritorijas labiekārtošanu un rūpes par kultūras attīstīšanu.

II. Personas subjektīvās publiskās tiesības uz ielas sevišķo lietošanu

1. Subjektīvo publisko tiesību pamati

Būtiski ir noskaidrot, vai indivīdam piemīt subjektīvās publiskās tiesības saņemt atļauju ielas izmantošanai ārpus piešķīrumā noteiktā mērķa. Subjektīvās tiesības var būt nostiprinātas objektīvajās tiesībās, ja kāda tiesību norma paredz personas tiesības prasīt atļaujas izdošanu,¹⁰ kā tas ir, piemēram, ielu tirdzniecības gadījumā.