I. Ievads

Personu pamattiesību ierobežojumu konstitucionalitātes izvērtēšana ir viens no praksē nozīmīgākajiem Satversmes tiesas kompetences aspektiem. Vairums Satversmes tiesā izskatāmo lietu ir tādas, kas ierosinātas par tiesību normu neatbilstību Latvijas Republikas Satversmes VIII nodaļas "Cilvēka pamattiesības" normām. Pamats šādu lietu ierosināšanai visbiežāk ir personu konstitucionālās sūdzības. Tomēr nereti pieteikumus lietās par tiesību normu atbilstību Satversmes nodaļas "Cilvēka pamattiesības" pantiem ir iesniegušas personas, kurām ir tiesības vērsties Satversmes tiesā tiesību normu abstraktās konstitucionālās kontroles nolūkā, piemēram, ne mazāk kā divdesmit Saeimas deputātu.

Vispirms jāpaskaidro vārdu savienojuma "pamattiesību ierobežojuma konstitucionalitātes izvērtēšana" saturs. Satversmes tiesā ne visas ierosinātās lietas tiek izskatītas pēc būtības un noslēdzas ar spriedumu, kurā lemts par apstrīdēto normu atbilstību vai neatbilstību Satversmei. Daļa lietu tiek izbeigtas, ja pastāv kāds no Satversmes tiesas likumā minētajiem pamatiem tiesvedības izbeigšanai. Šajā rakstā aplūkota vienīgi personu pamattiesību ierobežojuma konstitucionalitātes vērtēšana pēc būtības, proti, Satversmes tiesas spriedumos.

Raksts veltīts pamattiesību ierobežojumu konstitucionalitātes izvērtēšanas metodoloģiskajiem aspektiem Satversmes tiesā. Personas pamattiesību ierobežojums nozīmē to, ka valsts ar tiesību normu ir sašaurinājusi vai pat atņēmusi personai Satversmē noteiktās tiesības. Tādi gadījumi, kuros pamattiesību aizskārums personai radies tāpēc, ka valsts, iespējams, nav izpildījusi savu pozitīvo pienākumu noteiktu pamattiesību garantēšanā, referātā aplūkoti netiks. Tāpat netiks skarta Satversmes 91. pantā noteiktā vienlīdzības principa un diskriminācijas aizlieguma pārkāpumu izvērtēšanas metodoloģija, jo arī šajos gadījumos Satversmes tiesa izmanto izvērtējuma metodoloģiju, kura atšķiras no klasiskā pamattiesību ierobežojuma izvērtēšanas testa.

II. Pamattiesību ierobežojuma izvērtēšanas metodoloģijas izveidošanās

Satversmes tiesa savu darbību uzsāka 1996. gadā, bet Satversmes VIII nodaļa "Cilvēka pamattiesības", pateicoties kurai kļuva iespējama personu pamattiesību ierobežojumu izvērtēšana Satversmes tiesā, stājās spēkā 1998. gada 6. novembrī. Atbilstoši Satversmes 116. pantam pamattiesības var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, ja tas nepieciešams šajā pantā minēto leģitīmo mērķu sasniegšanai. Vairākos Satversmes VIII nodaļas pantos, kuros nostiprinātas konkrētas pamattiesības, ir pieļauta iespēja šīs pamattiesības ierobežot saskaņā ar likumu (Satversmes 94., 105. pants). Tātad Satversmē tieši minēti divi pamattiesību ierobežojuma tiesiskuma kritēriji: 1) ierobežojumam jābūt noteiktam saskaņā ar likumu, 2) ierobežojumam jābūt attaisnojamam ar leģitīmu mērķi. Šie kritēriji ir papildināti un izvērsti Satversmes tiesas praksē.

Pamattiesību ierobežojuma izvērtēšanas metodoloģiju Satversmes tiesa sāka veidot 2000. gadā, izskatot lietu Nr. 2000-03-01 "Par Saeimas vēlēšanu likuma 5. panta 5. un 6. punkta un Pilsētas domes un pagasta padomes vēlēšanu likuma 9. panta 5. un 6. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 89. un 101. pantam, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 14. pantam un Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 25. pantam".¹ Šajā lietā tika vērtēti pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumi, kurus likumdevējs bija noteicis PSRS un Latvijas PSR drošības dienestu darbiniekiem, kā arī vairāku tādu organizāciju locekļiem, kas bija aktīvi darbojušās, tajā skaitā vardarbīgi, pret Latvijas neatkarības atjaunošanu.