1. Satversmes tiesas spriedums "Latvijas Bankas" lietā

Autora ieskatā, vislabāk Satversmes tiesas sprieduma domas gaitu atspoguļo šādas lakoniskas tēzes: "Lai nodrošinātu efektīvāku valsts varas īstenošanu, pieļaujami izņēmumi no likumdevēja virsvadības principa. Šie izņēmumi izriet no Satversmes. [..] Viena no valsts pārvaldes darbībām ir ārējo normatīvo aktu izdošana gadījumā, kad likumdevējs, ievērojot Satversmi, tos izdot pilnvarojis izpildvaras institūciju. [..] Lai izvērtētu, vai apstrīdētās normas ir pieņemtas pienācīgā kārtībā, [..] ir jāpārbauda, vai Latvijas Bankas kā autonomas valsts pārvaldes iestādes tiesības izdot ārējos normatīvos aktus izriet no Satversmes [..] Satversme pieļauj autonomu valsts pārvaldes iestāžu tiesības izdot ārējos normatīvos aktus pārvaldes darbības ietvaros, ja šādas iestādes ir atbilstoši demokrātiski leģitimētas [..] Visi Latvijas Bankas padomes locekļi ir netieši (pastarpināti) demokrātiski leģitimēti [..] Šādai iestādei piešķirtās kompetences apjoms ir noskaidrojams kopsakarā ar tās demokrātisko leģitimāciju [..] Autonoma valsts pārvaldes iestāde, īstenojot pilnvarojumu likumdevēja piešķirtās kompetences jomā, ir tiesīga noteikt saistošas prasības tikai konkrētam tiesību subjektu lokam atbilstoši to darbības specifikai [..] Latvijas Banka kā Saeimas izveidota autonoma valsts pārvaldes iestāde ir uzskatāma par atbilstoši demokrātiski leģitimētu, lai tā būtu tiesīga izdot ārējos normatīvos aktus ar likumu piešķirtas ierobežotas kompetences jomā attiecībā uz konkrētu tiesību subjektu loku [..] Līdz ar to Latvijas Bankai ir tiesības izdot ārējos normatīvos aktus atbilstoši pilnvarojumam tai ar likumu piešķirtās kompetences jomā attiecībā uz konkrētu tiesību subjektu loku."¹

No minētajiem izvilkumiem redzams, ka Satversmes tiesas sprieduma ratio decidendi attiecībā uz autonomu valsts pārvaldes iestāžu tiesībām izdot likumpilnvarotus ārējos normatīvos aktus būtībā var reducēt uz šādu teikumu: ja ir autonoma valsts pārvaldes iestāde un atbilstoša demokrātiskā leģitimitāte, tad Satversme pieļauj šādu likumpilnvarotu ārējo normatīvo aktu izdošanu iestādei piešķirtās kompetences ietvaros attiecībā uz konkrētu tiesību subjektu loku, ciktāl to ļauj likumdevēja piešķirtais pilnvarojums. Tas nozīmē, ka Satversmes tiesa autonomo valsts pārvaldes iestāžu tiesības izdot ārējos normatīvos aktus pēc būtības sasaistīja ar prasību pēc atbilstošas demokrātiskās leģitimitātes un atbilstoši autonomo iestāžu demokrātiskās leģitimitātes pakāpei ierobežoja normatīvo aktu jaunrades tiesības ar: (1) pilnvarojuma nepieciešamību; (2) ar likumā piešķirto kompetenci; (3) savu specifisko subjektu loku.