Viens no publiskajā telpa izskanējušiem iebildumiem pret Stambulas konvencijas parakstīšanu ir saistīts ar to, ka Latvijas normatīvie akti jau tagad pilnvērtīgi ļauj vērsties pret vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē. Taču tā tas nav. Piemēram, Stambulas konvencijas 40. pantā minētais seksuāla rakstura aizskārums Latvijā ir aizliegts darba tiesiskajās attiecībās (Darba likuma 29. panta septītā daļa) un preču un pakalpojumu jomā (Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 3.¹ panta astotā daļa). Cerams, Stambulas konvencijas parakstīšana un ratifikācija veicinās Latvijas normatīvo aktu pilnveidošanu.

Cits iebildums pret konvenciju – Latvija pati tiks galā ar vardarbības problēmu arī bez starptautisko līgumu parakstīšanas. Tomēr Stambulas konvencija paredz īpašu uzraudzības mehānismu. Šis uzraudzības mehānisms noteikts konvencijas 66. pantā, paredzot izveidot Ekspertu grupa cīņai ar vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē (GREVIO). Šādu ekspertu grupu izveidošana ir paredzēta daudzās Eiropas Padomes konvencijās, tā veicina vienoto interpretāciju un labās prakses ieviešanu.⁵ Autoraprāt, Latvijai GREVIO ieteikumi būs visnotaļ noderīgi.

Visbiežāk publiskajā telpā skanējis iebildums saistībā ar termina "sociālais dzimums (dzimte)" (gender) lietošanu Stambulas konvencijā (piemēram, 3. panta c) punktā). Taču šī termina lietošana nav nekas jauns. Piemēram, jau 2002. gadā Eiropas Cilvēktiesību tiesa nonāca pie secinājuma, ka uz lietas izskatīšanas datumu vēl varēja prezumēt, ka terminiem "vīrietis" un "sieviete" jāattiecas uz dzimuma noteikšanu pēc tīri bioloģiskiem kritērijiem.⁶ Arī Eiropas Savienības Tiesa 1996. gadā atzina, ka transseksuālās personas atlaišana pēc dzimuma maiņas operācijas var pārkāpt aizliegumu diskriminēt uz dzimuma pamata.⁷ Eiropas Komisija 2015. gadā norādīja, ka tiesai nav judikatūras par dzimumidentitāti kā tādu, uz kuru attiecas aizsardzība pret diskrimināciju dzimuma dēļ, taču Komisija uzskata, ka pieejai pēc būtības vajadzētu būt līdzīgai.⁸ Visbeidzot, arī Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments atzinis, ka dzimums ietver ne tikai sievietes un vīriešus raksturojošās bioloģiskās dzimumpazīmes, ko pamatā nosaka pēc dzimumorgānu atšķirībām, bet arī psiholoģiskās dzimumpazīmes (kā persona pati sevi identificē) un sociālās dzimumpazīmes – vērtējama arī viņa sociālā uzvedība un tas, kā viņu uztver sabiedrība.⁹

Ministru kabinets nolēmis Stambulas konvencijai pievienot deklarāciju, nosakot, ka Latvijas Republika piemēros konvenciju atbilstoši Latvijas Republikas Satversmē noteiktajiem principiem un noteikumiem. Vīnes konvencija par starptautisko līgumu tiesībām (turpmāk – Vīnes konvencija; Latvijas Republikā spēkā kopš 1993. gada 4. maija) nedefinē, kas ir deklarācija un kādas ir deklarācijas sekas. Taču ANO Starptautisko tiesību komisija norāda, ka deklarācija ir tāds vienpusējs paziņojums, kas tiecas precizēt vai padarīt skaidrāku valsts attiecīgajam līgumam vai atsevišķiem tā noteikumiem piešķirto nozīmi vai piemērošanas jomu;¹⁰ šāds paziņojums nav saistīts ar nodomu izslēgt vai mainīt konkrētu līguma noteikumu tiesiskās sekas un to piemērošanu attiecīgā valstī. Deklarācija negroza saistības, kas izriet no līguma.¹¹ Tādējādi Latvijas deklarācija neietekmē Stambulas konvencijas saistošo raksturu.

Taču Latvijas deklarāciju alternatīvi var uzskatīt par atrunu Vīnes konvencijas izpratnē, jo nosaukums neietekmē paziņojuma būtību; svarīgs ir paziņojuma vēlamais efekts.¹² Vīnes konvencijas 2. panta pirmās daļas d) punkts nosaka, kas ir atruna. Atruna ir vienpusējs paziņojums jebkādā formulējumā, ko veic valsts, parakstot, ratificējot, pieņemot, apstiprinot vai pievienojoties līgumam, tādējādi izsakot nodomu izslēgt vai mainīt konkrētu līguma noteikumu tiesiskās sekas un to piemērošanu attiecīgā valstī. Ja valsts vēlas mainīt tiesiskās sekas, nevis tikai paskaidrot līgumu, paziņojums uzskatāms par atrunu.¹³ Stambulas konvencija paredz, ka var veikt tikai īpaši noteiktas atrunas (78. pants). Tādējādi Latvijas atruna nav pieļaujama (Vīnes konvencijas 19. panta b) punkts).

No visām valstīm, kuras ratificējušas konvenciju, tikai Polija iesniedza Latvijai līdzīgu deklarāciju (Lietuva iesniedza līdzīgu deklarāciju pie parakstīšanas).¹⁴ Austrija, Somija, Nīderlande un Zviedrija jau iesniegušas iebildumus pret Polijas deklarāciju, jo uzskata to par atrunu, kura nav pieļaujama. Domājams, pēc ratifikācijas sekos iebildumi arī pret Latvijas deklarāciju, kuru uzskatīs par atrunu.¹⁵

Iebildumu izteikušās valstis arī norādīja, ka, pat ja visu veidu atrunas būtu pieļaujamas, Polijas atruna nebūtu savienojama ar Stambulas konvencijas objektu un mērķi (Vīnes konvencijas 19. panta c) punkts). Atruna ir jāformulē tādā veidā, lai būtu iespējams noteikt tās tvērumu, īpaši tādēļ, lai novērtētu tās atbilstību līguma objektam un mērķim.¹⁶ No Latvijas atrunas nav saprotams, kādā apjomā tā uzņemas saistības saskaņā ar Stambulas konvenciju. Atrunas, kas pakārto līgumos minēto saistību ievērošanu nacionālo tiesību normām, jāizvērtē īpaši uzmanīgi; atrunu veikusī valsts nedrīkst izmantot nacionālās tiesības par aizsegu, lai izvairītos no jaunām starptautiskām saistībām, ja starptautiskā līguma mērķis ir tieši mainīt iepriekš eksistējošo praksi.¹⁷ Interesanti, ka līdzīgos gadījumos Latvija konsekventi iebilda pret citu valstu atrunām pie cilvēktiesību līgumiem ar atsaucēm uz nacionālo tiesību normām, jo uzskatīja, ka šādas atrunas nav savienojamas ar līguma objektu un mērķi.¹⁸ Tagad analoģisku kritiku uzklausīs Latvijas pārstāvji.

* Raksts atspoguļo autora personisko viedokli un nesaista Eiropas Parlamentu vai Zaļo/EBA frakciju.