Laiku pa laikam Latvijā uzplaiksnī priekšlikums grozīt Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtību, ļaujot tīkamāko kandidātu izvēlēties tautai, nevis parlamentam. Viens no galvenajiem argumentiem parasti ir cerība, ka šādi ievēlēta valsts galva spēs vienot un saliedēt neviendabīgo Latvijas sabiedrību.

Vielu pretējām domām šobrīd piedāvā Austrija, kuras prezidents ir apveltīts ar burtiski tādām pašām funkcijām kā Latvijas valsts galva, taču atšķirībā no mums to ievēl tauta, nevis parlaments. Tātad šis būtu modelis, kurš īstenotos gadījumā, ja ievēlēšanas kārtība tiktu grozīta Latvijā.

Pavisam nesen Austrijā notika valsts prezidenta vēlēšanas – laiku pirms un pēc tām politikas vērotāji atzina par lielāko sabiedrības sašķeltību valsts jaunākajā vēsturē. Šajās vēlēšanās ar patiešām minimālu pārsvaru (ap 30 tūkstošiem balsu) uzvaru otrajā kārtā guva no partijām neatkarīgais kandidāts Aleksandrs van der Bellens (Alexander Van der Bellen). Viņam negaidīti piekāpās labējo populistu – Austrijas Brīvības partijas – virzītais Norberts Hofers (Norbert Hofer).

Tomēr tie, kas atvieglojumā par necerēto izvairīšanos no labējā ekstrēmista valsts vadītāja krēslā Vīnē atkorķēja dzirkstošo šlumbergeru, bija pārsteigušies: dramatiskās cīņas nebeidzās vēlēšanu dienā. Neilgi pēc rezultātu paziņošanas Austrijas Brīvības partija apšaubīja vēlēšanu procedūras norisi un pieprasīja atcelt rezultātus, kā arī lemt par jaunu prezidenta vēlēšanu rīkošanu.

Tieši pašlaik, pirms 8. jūlijā iepriekš paredzētās Aleksandra van der Bellena stāšanās amatā, Austrijas Konstitucionālā tiesa uzklausa vairāk nekā 90 lieciniekus, kā arī sūdzības iesniedzēju un valdības pārstāvju viedokļus. Brīdī, kad tapa šī sleja, galvenie Austrijas Brīvības partijas pārmetumi jau bija apstiprināti ar liecībām. Piemēram, ka, skaitot balsis, nav ievērota atbilstoša procedūra – pa pastu nodoto balsu skaitīšana vairākos iecirkņos uzsākta pirms noteiktā laika u.tml. Tomēr nebija kļuvuši zināmi vēlēšanu rezultātu viltošanas gadījumi (uz tādiem Austrijas Brīvības partijas arī nebija norādījusi).

Jau tagad Austrijas mediji šo procesu nosaukuši par apjomīgāko lietu tiesas vēsturē un arī vienu no politiski un sabiedriski nozīmīgākajām. Daži komentētāji pat dēvē tiesas priekšsēdētāju Gerhartu Holcingeru (Gerhart Holzinger) par patieso šā brīža Austrijas "prezidentu", jo viņa rokās gandrīz burtiski atrodas valsts politiskā nākotne. Turklāt tiek arī atgādināts, ka Holcingers tuvojas savai tiesneša karjeras izskaņai (viņam ir 69 gadi, bet maksimālais tiesneša vecums Austrijā ir 70), taču itin labi varētu darbu turpināt politikā, kaut arī līdz šim tajā nav bijis iesaistīts, – pašreizējā mediju saasinātā uzmanība varētu nodrošināt viņam labu handikapu "lēcienam" jaunā darbības virzienā, ja vien tiesnesim būtu šāda vēlēšanās...

Austrijas gadījums liek ne vien sevišķi piesardzīgi vērtēt priekšlikumus grozīt Satversmi, paredzot tautas vēlēta Valsts prezidenta institūtu Latvijā, bet arī vēlreiz apliecina, cik nozīmīgu lomu uzņemties un cik lielu politisku spiedienu izturēt var nākties tiesai, jo sevišķi konstitucionālajai tiesai, politisku krīžu apstākļos. Austrijas piemērs nebūt nav pirmais pašreizējo politisko saasinājumu pārņemtajā Eiropā.

Ar interesi sekosim, kā ar komplicēto situāciju tiks galā senākā pasaules konstitucionālā tiesa, kuras pamatus licis un kurā tiesneša lomā darbojies neviens cits kā pats konstitucionālās kontroles idejas autors Hanss Kelzens!