Ievads

Autore¹ jau iepriekš "Jurista Vārdā" ir rakstījusi par situāciju, kas izveidojusies, Latvijas Nebanku kredītdevēju asociācijai (jaunais nosaukums – Latvijas Alternatīvo finanšu pakalpojumu asociācija; turpmāk – Asociācija) masu medijos paužot asu kritisku viedokli² par nozares uzraugošās iestādes – Patērētāju tiesību aizsardzības centra (turpmāk – PTAC) – darbību.³

Ir svarīgi saprast kontekstu, kādā Asociācija izvēlējās nākt klajā ar šādiem publiskiem paziņojumiem. Proti, tobrīd Saeimā tika virzīti sabiedrībā plašu rezonansi guvušie grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā,⁴ ar kuriem bija paredzēts ieviest stingrus ierobežojumus Asociācijas pārstāvēto komersantu, tā saukto ātro kredītu devēju, darbībā, pret kuriem pēc būtības iebilda ne tikai Asociācija, bet arī citas uzņēmējus pārstāvošas organizācijas, kā arī tiesību zinātnieki.⁵ Līdz ar to nav apšaubāms fakts, ka Asociācija iesaistījās politiskajā debatē, tai skaitā izplatot masu medijos publiskus viedokļus.

Reaģējot uz Asociācijas izplatītajiem publiskajiem paziņojumiem, PTAC vērsās pie Asociācijas ar pieprasījumu sniegt informāciju par reklāmas izgatavotājiem, izplatīšanas laiku un kanāliem, pamatojoties uz Reklāmas likuma 15. panta pirmo daļu,⁶ tas ir, pieprasot informāciju, kas tipiski tiek pieprasīta, izvērtējot pārkāpumus reklāmas jomā. Vienlaikus PTAC rakstveidā vērsās arī pie attiecīgajām raidorganizācijām, lūdzot pārtraukt Asociācijas publiskā viedokļa pārraidīšanu un rekomendējot turpmāk pirms līdzīgu reklāmas materiālu pārraidīšanas vērsties PTAC attiecīgās reklāmas materiāla saskaņošanai. Tāpat PTAC arī vērsās Latvijas Reklāmas asociācijā, lūdzot izvērtēt reklāmas ētiskumu.

Latvijas Reklāmas asociācija (turpmāk – LRA) 2015. gada 5. novembrī pieņēma lēmumu⁷ (Redakcijas piezīme: pilnā versijā šis lēmums publicēts arī šajā "Jurista Vārda" numurā), kurā atzīts, ka izplatītās reklāmas pārkāpj Ētikas kodeksa⁸ 7.1.2. punktu, kas nosaka, ka reklāmas veidošanā ir jāievēro vispārējie un sabiedrībā pieņemtie pieklājības un savstarpējās cieņas principi, kā arī 7.1.3. punktu, kas nosaka, ka reklāmai jābūt patiesai un objektīvai.

Asociācija atteicās sniegt PTAC pieprasīto informāciju par reklāmas izgatavotājiem un izplatīšanas kanāliem, paskaidrojot, ka Asociācijas publiski izplatītie paziņojumi ir bijis aicinājums uzsākt publisku diskusiju par nozarē un tās uzraudzībā notiekošo, kā arī norādot, ka tie neatbilst reklāmas jēdzienam Reklāmas likuma 1. panta izpratnē, tādējādi PTAC nav kompetences šādu paziņojumu uzraudzībā, un aicināja PTAC neierobežot Asociācijas vārda brīvību, kuru aizsargā Satversmes 100. pants.

PTAC atbildēja, ka vārda brīvība nav absolūta un ka šajā gadījumā tā ir pakļaujama Reklāmas likuma 3. un 4. pantā ietvertajiem ierobežojumiem, un ierosināja administratīvā pārkāpuma lietu par informācijas nesniegšanu, kuras izskatīšanas rezultātā piemēroja Asociācijai naudas sodu. Asociācijas iebildumi – nav pareizi, ka lietu skata un sodu piemēro tā pati iestāde, kas tikusi kritizēta "reklāmā", – nemulsināja ne PTAC, ne arī uzraugošo iestādi – Ekonomikas ministriju, kuru Asociācija informēja par notiekošo lietas izmeklēšanu.

Arī pirmās instances tiesa, skatot administratīvā pārkāpuma lietu par informācijas nesniegšanu, nesaskatīja problēmu apstāklī, ka Asociācijas izplatītā publiskā viedokļa atbilstību Reklāmas likuma prasībām grasās vērtēt iestāde, kura izplatītajā materiālā tikusi kritizēta. Interesanti, ka atšķirībā no PTAC, kurš savos lēmumos motivēti paskaidroja, kāpēc Asociācijas izplatītais viedoklis ir uzskatāms par reklāmu Reklāmas likuma izpratnē, tiesa spriedumā⁹ savu vērtējumu par Asociācijas izplatīto paziņojumu pēc būtības nav sniegusi.

Visos citos aspektos tiesa, kā to pieļauj Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss, ir pievienojusies PTAC lēmumā iekļautajai argumentācijai, un jāsecina, ka tiesa pievienojusies arī tādiem PTAC lēmumā un rakstveida paskaidrojumos tiesai ietvertiem apgalvojumiem kā, piemēram, "attiecībā uz Asociācijas sūdzībā minēto apgalvojumu, ka PTAC nav tiesību prasīt informāciju par jebkuru Asociācijas publiski paustu paziņojumu, PTAC norāda, ka, ja Asociācija uzskata, ka PTAC prasības konkrētajā gadījumā nav likumīgas, nepakļaujoties šīm prasībām, Asociācija, izdarot kļūdainu vērtējumu, uzņemas risku par to, ka Asociāciju sauks pie administratīvās atbildības par nepakļaušanos iestādes precīzi noteiktajām prasībām.