Semināra darba kārtībā bija diskusijas par ES ilgtspēju politiskā un ekonomiskā aspektā, nacionālas valsts lomu Eiropas Savienībā, nepieciešamajām ES pārvaldes reformām, kā arī ES turpmāko attīstību centralizācijas vai decentralizācijas virzienā, valsts pienākumiem un tiesību sistēmas funkcionēšanu krīzes laikā, ES fiskālo telpu, sociālo tiesību saturu, sabiedrības integrācijas procesiem, pārstāvnieciskās un tiešās demokrātijas priekšrocībām un trūkumiem, kā arī citi temati. Kopējo pasākuma noskaņojumu varētu ietvert retoriskā jautājumā: kādi tiesībpolitiski pasākumi ir nepieciešami, lai saglabātu tiesiskumu un demokrātiju kā Latvijas sabiedrības pamatvērtības.

Nacionāla valsts un Satversmes ietvars dalībai Eiropas Savienībā

Semināra pirmā diena tika sākta ar jautājuma par nacionālas valsts Eiropas Savienībā aplūkošanu. Šo diskusiju paneli vadīja Publisko tiesību institūta direktors Arvīds Dravnieks, un ar priekšlasījumiem uzstājās Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis Egils Levits, politologs un asociētais profesors Ivars Ījabs un Valsts prezidenta konstitucionālo tiesību padomnieks, LU Juridiskās fakultātes docents Jānis Pleps.

Aplūkojot jautājumu par nacionālu valsti ES ietvaros, E. Levits sāka ar modernas valsts definēšanu, apskatot valsti kā reālu sociālu fenomenu. E. Levits aplūkoja valsts izveidošanās un pastāvēšanas priekšnoteikumus – no E.M. Jellineka "triju elementu mācības" izrietošos priekšnoteikumus un valsts atzīšanas nepieciešamību. Tāpat E. Levits skaidroja nacionālas valsts jēdzienu un nozīmi pilsoniskās sabiedrības veidošanā un spēcīgu nāciju kā priekšnoteikumu spēcīgai demokrātijai.

Pēc teorētisko jautājumu noskaidrošanas E. Levits pievērsās mūsdienu valsts, globalizācijas un demokrātijas jautājuma aplūkošanai. Runājot par šiem jautājumiem, E. Levits lika lielu uzsvaru uz to, ka nav pamata uzskatīt, ka valstis varētu iznīkt, taču tās transformējas, reaģējot uz mūsdienu izaicinājumiem. Turpretī demokrātija vienmēr ir apdraudēta un jo īpaši demokrātijas izniekošanas dēļ. Tāpat E. Levits vērsa uzmanību uz to, ka demokrātija kļūst tehniskāka, oligarhiskāka un lēmumus sagatavo tehnokrāti, kas pilsoņiem var radīt sajūtu, ka viņi nevar līdzdarboties. Šādos apstākļos veidojas meritokrātija, jo tikai izglītotas un specializējušās personas spēj šajā sarežģītajā situācijā nodrošināt kvalitatīvu lēmumu pieņemšanu, kas drīzāk tika raksturota kā pozitīva tendence.

Runājot par nacionālas valsts ES sastāvā problēmām un nākotnes perspektīvām, E. Levits akcentēja ES kā unikālu supranacionālu valstu apvienību un īpašu pārvaldības modeli, jo īpaši pieskaroties idejai par ES pārveidošanos par valsti. Kā svarīgus aspektus E. Levits aplūkoja ES konstitucionālo identitāti, kas neļauj ES pievienoties Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijai, dalībvalstu nacionālo identitāti ES ietvaros, kā arī ES kā demokrātiski meritokrātisko nākotnes modeli un ES nācijas neesamību un saistīto demokrātijas vājumu. Aplūkojot minētos jautājumus, E. Levits secināja, ka ES var kļūt par valsti, ja izveidojas viena nācija uz eiropeiskās identitātes pamata.