Kopš vasaras sākumā notikušā Lielbritānijas pilsoņu balsojuma par valsts izstāšanos no Eiropas Savienības gan tiesībnieku vidū, gan masu medijos tiek plaši apspriests jautājums par referendumu rīkošanas lietderību un problēmām. Visai vienkāršotos priekšstatus, ka "tauta vienmēr zina labāk" un "vēlētājiem ir tiesības izlemt pašiem" strauji aizstājusi izteikta piesardzība un argumenti par labu gadsimtos pārbaudītās pārstāvnieciskās demokrātijas priekšrocībām.

Apsvērumu ir daudz. Pirmkārt, "Brexit" uzskatāmi pierādījis, ka ar balsotāju viedokli var viegli manipulēt, kā to Lielbritānijā izdarīja konservatīvie un dzeltenie, izteikti eiroskeptiskie masu mediji. Daudzi no viņu minētajiem "leave" kampaņas argumentiem izrādījās negodīgi pārspīlējumi vai īsti meli, taču mediju lietotāji tiem noticēja un, visticamāk, uz tiem balstīja savu balsojumu.

Otrkārt, populistiski politiķi, manipulējot ar sabiedrisko domu, spēj radīt plašā sabiedrībā iracionālas emocijas, kas tāpat var kalpot par izšķirošu faktoru tautas nobalsošanā. Piemēram, ksenofobiskas bailes vai bailes par savu drošību, kas tiek uzpūstas tiktāl, ka tālredzīgiem prāta apsvērumiem vairs nav vietas. Izteiksmīga ilustrācija šādam gadījumam būs Ungārijas valdības vadītāja Viktora Orbāna rudenī rīkotais referendums, kurā vēlētājiem tiks uzdots jautājums: "Vai jūs vēlaties, ka Eiropas Savienība arī bez Ungārijas parlamenta piekrišanas var noteikt Ungārijā tādu personu nometināšanu, kam nav Ungārijas pilsonības?" Acīmredzams, ka šajā uzstādījumā tiek spēlēts tikai uz ungāru tautas nacionālās pašapziņas jūtām, vienlaikus pilnībā aizmirstot pat par egoistisko "nezāģē zaru, uz kura sēdi" principu (nevar taču izslēgt, ka pašai Ungārijai var kādreiz nākties lūgt citu dalībvalstu palīdzību), nemaz nerunājot par ES pamatos likto ideju un vērtību – valstu savstarpējās uzticības un nacionālā egoisma pārvarēšanu kopējo vajadzību vārdā – ignoranci.

Treškārt, laikā, kad sabiedrības un valsts dzīve ir sarežģīti organizēta, likumdošana ir komplicēts process. Tādēļ aizvien biežāk uzmanības centrā ir labas (respektīvi, kvalitatīvas) likumdošanas problēma. Lai labu likumdošanu nodrošinātu, pētnieki aicina parlamentus veidot zinātniskas palīginstitūcijas, kuras veiktu likumdošanas ietekmes (ekonomiskās, demogrāfiskās, ekoloģiskās, valsts drošības utt.) izvērtējumu. Tā, piemēram, balsojot par atļauju palielināt kāda dabas resursa izlietojumu, teiksim, zivju nozveju, ir jāņem vērā dabas atjaunošanās spējas un citas, sākotnēji pat grūti saskatāmas sekas, ko šāds lēmums var izraisīt, lai pēc pāris gadiem neattaptos, ka jūra ir tukša, zvejnieki, kas vilkuši lielos lomus, kļuvuši par bezdarbniekiem, zivju pārstrādes fabrikas slēgtas, iedzīvotāji pametuši piekrastes ciemus un apmirušas pat kaijas, kas kādreiz barojās ar zivīm. Skaidrs, ka tautas nobalošanā pat šāda šķietami uzskatāma situācija varētu tikt pagriezta iracionālā virzienā ("mūsu jūra – mūsu zivis, ķeram, cik gribam") un par "labu", respektīvi, tālredzīgu, likumdošanu šeit nebūtu runa.

Par tiešās un pārstāvnieciskās demokrātijas priekšrocībām un trūkumiem tika plaši spriests arī šā gada Bīriņu seminārā, kura konspektīvu pārskatu piedāvājam šajā žurnālā. Tā, piemēram, LU docents Jānis Pleps atzina, ka mūsdienu sabiedrību raksturo kompleksa konstitucionāla sistēma, kuras ietvaros ir jābūt mehānismiem, kas savalda tos konstitucionālos orgānus, kas uz kādu brīdi "sajūk prātā", – ar mērķi ilgtermiņā nosargāt demokrātisko iekārtu. Ir jābūt orgāniem, kas sargā arī tautu no sevis pašas (lai atceramies 20. gadsimta 30. gadu Vāciju un nacionālsociālistu nākšanu pie varas vēlēšanās!). Šādā kontekstā, J. Plepa ieskatā, referendumu rīkošanas kārdinājuma vietā daudz lielāka kompetence būtu piešķirama Satversmes tiesai. Savukārt Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis Egils Levits izvirzīja tēzi, ka pašlaik politiskajos procesos vērojama "pārvienkāršošana" – centieni ar populistiskiem, bet neracionāliem argumentiem un līdzekļiem risināt komplicētas problēmas, kuru izpratnei vajadzīga profesionāla kompetence. Tādējādi, viņa ieskatā, referendumi būtu rīkojami par ētiskiem jautājumiem, kuros visi vēlētāji ir vienlīdz kompetenti, profesionāli sarežģīto problēmu risinājumus atstājot profesionāļu – parlamentu un valdību – ziņā.

Diemžēl jāatzīst, ka ES kā Eiropas kontinenta drošības un labklājības projekts, kā arī Eiropas valstu demokrātiskās tradīcijas šobrīd apdraud pat vēl tikai pirms pāris gadiem neiedomājamas tendences – politisko procesu radikalizācija un populisms, nacionālisma un izolacionisma, kā arī vadonisma idejas atdzimšana utt. Tiešās un pārstāvnieciskās demokrātijas priekšrocību un trūkumu analīzes process šajā kontekstā tuvākajā laikā tikai pieņemsies ddspēkā. Šim demokrātiskai valstij būtiskajam tematam būtu jāpievēršas arī Latvijas tiesībnieku saimei.