Kad gada sākumā redakcijā konstatējām, ka šogad aprit 20 gadi kopš nāvessoda faktiskās atcelšanas Latvijā (ar Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa izsludinātā moratorija palīdzību) un nolēmām šim notikumam veltīt redakcijas sleju, likās, ka tēma nav plašākas apspriešanas vērta, jo ir pilnībā "izsmelta" un Latvijas sabiedrība, vēl jo vairāk juristu saime, ir vairāk vai mazāk vienota, ka nāvessods ir barbarisks arhaisms, kam humānā un demokrātiskā sabiedrībā nav vietas. Tomēr lasītāju negaidīti kaislīgās diskusijas "Jurista Vārda" mājaslapā lika domāt pretēji, un mēs nolēmām tomēr sagatavot nelielu šīs tēmas apskatu, tam par pamatu liekot interviju ar Pāvelu Gruziņu – vienu no pieredzējušākajiem Latvijas krimināltiesībniekiem, kura tiesneša pieredzē ir arī nāvessoda piespriešana.

Gatavojot šo materiālu kopu, parādījās arī vēl vairāki citi impulsi, tai skaitā pavisam neseni notikumi Turcijā, kur pēc neveiksmīgā militārā apvērsuma valsts galva un vairāki valdības locekļi uzstājīgi runā par nāvessoda nepieciešamību. Tāpat nāvessoda atjaunošanas tematika ik pa laikam parādās Eiropas valstu politiskajā dienaskārtībā kā atsevišķu partiju piedāvājums pieaugošajos sabiedrības drošības apdraudējuma (terora) apstākļos, kaut gan nepavisam nav skaidrs, kā ar nāvessoda draudiem būtu iespējams atturēt pašnāvniekus – spridzinātājus, kuri jau ir izlēmuši beigt dzīvi pašeksplozijā vai cita veida uzbrukumā, kam tāpat seko droša nāve.

Nāvessoda problemātika ir ne vien politisku diskusiju, bet arī kriminoloģijas, tiesību filozofijas u.c. tiesību zinātnes nozaru objekts, un par to sarakstīts ne mazums zinātnisku pētījumu. Skaidrs, ka šī "Jurista Vārda" nelielā materiālu kopa nevar un nekādā ziņā necenšas sniegt "galīgo" atbildi nāvessoda problēmas risinājumam, tikai rosināt domāt un diskutēt.

Tomēr jāatzīst, ka, gatavojot šo žurnāla laidienu, pamazām izkristalizējās personisks secinājums: nāvessods acīmredzami ir pārāk vienkāršota atbilde uz sabiedrības noskaņojumu un galvenokārt "apkalpo" tās atriebības alkas, kas, dabiski, uzbango, līdzko publiskajā telpā izskan ziņas par kādu sevišķi nežēlīgu noziegumu. Šādā aspektā uz nāvessodu var raudzīties kā uz sava veida kapitulāciju – sabiedrības nespēju tikt galā ar defektīviem procesiem tās iekšienē. Jo ir taču acīmredzams, ka "normālā dzīvē" (kā to sauca Latvijas 1933. gada Sodu likuma autori) nežēlīgi noziegumi ir reta anomālija, līdz ar to arī nāvessoda nepieciešamība atkrīt. Savukārt perversā iekārtā ir gan augsts noziedzības līmenis (PSRS kriminālnoziegumu, tai skaitā slepkavību skaits, 70.–80. gados visu laiku auga), gan valsts tieksme nežēlīgi sodīt (Vācijā strauji pieauga nāvessodu skaits pēc nacionālsociālistu apvērsuma, savukārt PSRS 30. gados "par kontrrevolucionāru darbību" nošauto personu skaits bija vismaz miljons).

Šai ziņā varam ar gandarījumu konstatēt, ka mūsdienu Latvija tomēr pieder pie "normālajām" sabiedrībām gan teorijā, gan praksē: tā ir ne vien pirms 20 gadiem atteikusies no nāvessoda, bet arī spējusi savu dzīvi organizēt tā, ka nežēlīgu kriminālnoziegumu skaits ir ārkārtīgi strauji gājis mazumā (no vairākiem simtiem slepkavību gadā, kas tika pastrādātas 20. gadsimta 90. gados, kad valsts atradās pārejas laika turbulencē, līdz pašreizējam līmenim, kad šādos noziegumos ik gadu iet bojā 80–90 cilvēku).

Šis ir ļoti grūti apgāžams pretarguments nāvessoda piekritējiem, jo arī Latvijas pieredze tātad rāda, ka nāvessoda iespējamība savulaik nav atturējusi no slepkavībām, turpretī laikā, kad nāvessods ir atcelts, slepkavību skaits ir krasi samazinājies. Tādējādi izšķirošais faktors noteikti nav sodu bardzība, bet gan sabiedrības sociāli ekonomiskā situācija u.c. apstākļi.

Kad šai racionālajai statistikai pievieno pārdomas par tiesībām uz dzīvību, vienmēr iespējamo tiesas kļūdu, kriminālsoda mērķi, nāvessoda izpildes problemātiku u.c. aspektus, eventuālā atbilde uz to, vai normālai sabiedrībai ir vai nav vajadzīgs nāvessods, kļūst vēl skaidrāka.