Jēdziena "nedzīvi dzimis bērns" izpratne

Nedzīvi dzimis bērns (angļu val. – stillbirth) ir auglis, kurš piedzimis nedzīvs pēc 22. grūtniecības nedēļas (kad augļa svars parasti ir 500 grami), nāvi apliecina fakts, ka tas pēc atdalīšanās no mātes neelpo un neizrāda nekādas citas dzīvības izpausmes, kādas ir sirdsdarbība, nabassaites pulsācija vai gribai pakļauto muskuļu kustības.² Gadījumus, kad bērns nedzīvs piedzimis līdz 22. grūtniecības nedēļai, medicīnā dēvē par spontānā aborta sekām. Atbilstoši medicīnas terminoloģijai spontānais aborts (angļu val. – spontaneous abortion) ir patvaļīga grūtniecības pārtraukšanās ar daļēju vai pilnīgu augļa olas izstumšanu no dzemdes, kas notiek ģenētisku izmaiņu, ārējās vides vai mātes organisma faktoru nelabvēlīgas ietekmes dēļ pirms pilnām 22 grūtniecības nedēļām.³ Saskaņā ar statistikas datiem Latvijā 2015. gadā notikuši 997 spontānie aborti,⁴ savukārt 106 bērni piedzimuši nedzīvi.⁵

Līdz ar to starp jēdzieniem "nedzīvi dzimis bērns" un "spontānais aborts" pastāv medicīniskas atšķirības. Juridiski tas nav īsti precīzi, jo augļa statuss grūtniecības laikā bērnam ir, sākot jau ar 9. grūtniecības nedēļu,⁶ tāpēc nav skaidrs, kādēļ arī attiecībā uz bērniem, kas nedzīvi dzimuši līdz 22. grūtniecības nedēļai, nevarētu attiecināt jēdzienu "nedzīvi dzimis".

Sabiedrībā nedzīvi dzimušie bērni, jeb medicīnas terminoloģijā apzīmējot – spontānā aborta sekas, ir ieguvuši nosaukumu "zvaigžņu bērni". Šis jēdziens nav juridisks, tas aizgūts no Vācijas kā poētisms, kas apzīmē bērnus, kuri aizgāja "pie zvaigznēm", pirms ieraudzīja šīs pasaules gaismu.⁷ Latvijā darbojas sabiedriskā iniciatīva "Zvaigžņu bērns", kurā apvienojušies cilvēki, kurus skar šis jautājums. Iniciatīvas mērķi ir aktualizēt šo tēmu sabiedrībā un iniciēt grozījumus normatīvajos aktos, lai visiem vecākiem būtu likumīgas tiesības cieņpilni atvadīties no sava zaudētā bērna.⁸

Skaidrības labad autore raksta ietvaros izmanto jēdzienu "nedzīvi dzimis bērns", ar to saprotot ne tikai medicīnā noteikto dalījumu, bet to attiecinot arī uz tādu bērnu, kurš nedzīvs piedzimis līdz 22. grūtniecības nedēļai.

Cilvēka cieņas koncepts

Dr. iur. Diāna Hamkova uzsver, ka ir iespējams izdalīt vismaz divus cieņas veidus – vispārcilvēcisko cieņu (kuras ietvaros runā par cilvēku kā augstāko bioloģisko būtni, šajā aspektā cilvēks ir vērtība pati par sevi) un personīgo cieņu (cilvēka pašnovērtējums, kas var tikt apdraudēts ar goda aizskaršanu un neslavas celšanu).⁹

Cilvēka cieņa rodas no cilvēka eksistences kā tādas un ir pamats cilvēka nošķiršanai no citām bioloģiskām sugām.¹⁰ Cieņas ideja ir saistīta ar cilvēka eksistences garīgo dimensiju, tā saistās ar pārliecību, ka tas, kas mūs padara par cilvēkiem, nevar tikt pamatots tikai bioloģiskā vai ģenētiskā līmenī.¹¹

Cilvēka cieņai konstitucionālā līmenī ir cieša saistība ar cilvēktiesībām, taču tie, lai arī ir saistīti, tomēr ir savstarpēji nošķirami jēdzieni. Cilvēka cieņa ir avots un pamats visām citām cilvēktiesībām.¹²

Cilvēka cieņas aizsardzību Latvijā pamattiesību līmenī paredz Latvijas Republikas Satversmes¹³ (turpmāk – Satversme) 95. pants, kas noteic, ka valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu.