25. Aprīlis 2017 /NR. 18 (972)
Skaidrojumi. Viedokļi
Rūpes par sevi kā pienākums
6
Ilze Ziemane
LU doktorante 
SATURA RĀDĪTĀJS

Jautājums par veselības aprūpes sistēmu, ārstniecības norisi un veselības aprūpes pakalpojumiem ir īpaši aktuāls šodienas politiskajā un ekonomiskajā situācijā. Tieši normatīvie tiesību akti regulē ne tikai minētos jautājumus, bet arī politisko reformu kopējo ietvaru. Līdzās Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 111. pantā nostiprinātajām ikviena tiesībām uz veselību un medicīniskās palīdzības minimumu Satversmes ievada daļas ceturtā rindkopa cita starpā paredz arī ikviena pienākumu rūpēties par sevi. Līdzīga norma ir iekļauta Ārstniecības likumā,1 kura 5. pants nosaka, ka ikvienam ir pienākums rūpēties un katrs ir atbildīgs par savu veselību. Savukārt saskaņā ar Satversmes 111. pantu ikvienai personai zināmās robežās ir tiesības veikt pasākumus, ko tā uzskata par nepieciešamiem savas veselības nodrošināšanai.2 Indivīda veselībai piemīt ne vien personiska, bet arī sociāla vērtība.3 Savu tiesību un pienākumu realizēšana ir divpusējs process, līdz ar to pamatots, efektīvs un tiesisks situācijas risinājums ir būtisks ieguldījums tiesību un tiesiskās apziņas attīstības virzienā.

Raksta mērķis ir analizēt Rīgas apgabaltiesas Civillietu kolēģijas spriedumu4 lietā par prasības noraidīšanu, sniegt ieskatu spriedumā ietverto atziņu sasaistē ar Satversmes ievada daļas ceturtajā rindkopā noteikto konstitucionālo pienākumu – rūpēties par sevi, kā arī aplūkot spriedumā ietverto atziņu teorētiskos aspektus. Tieši minētās lietas faktiskie apstākļi un secinājumi, pēc autores domām, atklāj būtisku jautājumu Latvijas sabiedrībā attiecībā uz pienākumu rūpēties par sevi. Lai arī Satversmes ievada daļa sprieduma pieņemšanas laikā nebija pieņemta un spēkā esoša, Rīgas apgabaltiesas Civillietu kolēģija iezīmēja tendenci attiecībā uz pienākumu pret sevi saistošo raksturu un būtiskumu kopējā tiesību sistēmā. Ievērojot valstī aktuālo jautājumu saistībā ar garajām rindām pie ārstniecības personām un kopējās sarežģītās veselības aprūpes finansēšanas problēmas, raksta mērķis nav radīt diskusiju par minētajiem jautājumiem, bet gan iezīmēt tiesu varas nostāju jautājumā par personas pienākumu rūpēties par sevi.

Lai arī minētā lieta pēc būtības ir skatīta vienā (pirmajā) tiesu instancē un būtiskākie secinājumi ir rodami spriedumā, ar kuru prasība noraidīta, spriedumā ietvertie secinājumi ir būtiski, izprotot pienākuma tvērumu un tiesisko ietvaru. Ikdienā jēdzieni “veselība" un “dzīves kvalitāte" bieži tiek lietoti savstarpēji saistīti. Taču realitātē šī sakarība ir krietni vien nenoteiktāka – par spīti tam, ka indivīda uzskatos rūpes par veselību ir cieši saistītas ar dzīves kvalitāti, viņa ikdienas darbībās tas var arī neparādīties. It sevišķi aspektos, kad pašaprūpe tiek jaukta ar pašārstēšanos.5 Neraugoties uz to, ka pēc pirmā tiesas sprieduma minētajā lietā ir pagājuši desmit gadi, arī šodien savu aktualitāti nezaudē alternatīvā medicīna, garīgās izaugsmes centri un to veselības uzlabošanas piedāvājumi, krasi atšķirīgas cittautu medicīnas prakses, dažādi medicīnas personu neuzraudzīti un neatzīti ēšanas un badošanās individuāli un kolektīvi pasākumi un citas ik pa laikam modernu veidolu un aktualitāti ieguvušas tendences. Tieši pašārstēšanās, iesaistoties minētos vai līdzīgos pasākumus (ko veicina interneta plašumos iegūstamā informācija par iespējamo diagnozi un veidiem tās uzlabošanā), līdztekus saņemot veselības aprūpes pakalpojumus no valsts atzītiem veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, pēc autores novērojumiem, ir bieži sastopama sabiedrības rīcība.

Personas rīcība, kas kaitē tās veselībai, pārkāpj Ārstniecības likuma 5. pantā noteikto pienākumu un Satversmi.

Raksts sadalīts trīs daļās, pirmajā daļā īsi aplūkojot lietas apstākļus, otrajā izvērtējot prasības noraidīšanas pamatus un sprieduma saturu, savukārt trešajā daļā analizējot sprieduma atziņu teorētiskos aspektus. Rakstā pamatā izmantota analītiskā un induktīvā pētniecības metode.

 

1. Lietas apstākļi

Prasītāja ir paciente, atbildētāji – četras ārstniecības iestādes. Lieta pēc būtības ir izskatīta tikai pirmajā instancē. Rīgas apgabaltiesas Civillietu kolēģijas (turpmāk – Tiesa) spriedums kā pirmās instances spriedums ir pieņemts 2005. gada 15. februārī. 2005. gada 27. decembrī pēc prasītājas sūdzības ierosināta apelācijas tiesvedība Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātā. 2007. gada 12. februārī Augstākā tiesa apturējusi lietu, nosakot tiesu medicīnisko ekspertīzi jautājumu noskaidrošanai par prasītājai veiktās ārstēšanas apstākļiem un kvalitāti, uzdodot ekspertīzes veikšanu Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes ārstu ekspertu komisijai. 2009. gada 1. jūnijā Augstākajā tiesā saņemts prasītājas pārstāvja pieteikums par tiesvedības apturēšanu lietā. Pieteikumā norādīts, ka prasītāja 2009. gada 10. martā mirusi. 2009. gada 2. jūnijā Augstākā tiesa pieņēmusi lēmumu par tiesvedības izbeigšanu.

Prasības pieteikumā norādīts, ka ārstniecības iestāžu ārstniecības personas pieļāvušas kļūdas prasītājas ārstēšanā un medicīniskajā aprūpē, tas radījis komplikācijas un ļoti smagas sekas. Pēc prasītājas domām, atbildētāju prettiesiskas rīcības dēļ viņa zaudējusi ķermeņa funkciju – amputēts kreisās kājas apakšstilbs, kas ir atzīstams par nopietnu miesas bojājumu, kura sekas ir sakropļojums. Kā ir norādījusi prasītāja, šādi apstākļi esot radījuši prasītājai dziļus personiskus pārdzīvojumus un morālas ciešanas. Prasība cita starpā pamatota ar Ārstniecības likuma normu, kas nosaka ārstniecības personas atbildību par izraudzītās medicīniskās tehnoloģijas lietošanu un tās radītajām sekām, kā arī nosaka pacienta tiesības uz kvalitatīvu, laipnu un cieņpilnu ārstēšanu un aprūpi.6 Prasītāja ir lūgusi piedzīt no atbildētājiem kā kopparādniekiem mantisku kompensāciju 250 000 latu (aptuveni 356 000 eiro) apmērā par viņas veselībai nodarīto kaitējumu – sakropļojumu, kā arī viņai nodarīto mantisko (morālo) kaitējumu emocionālo (morālo) ciešanu dēļ.

 

2. Prasības noraidīšanas pamats un sprieduma analīze

Ar Tiesas 2005. gada 15. februāra spriedumu prasība lietā noraidīta. Sprieduma argumentācija sniedz informāciju un secinājumus par prasītājas lomu ārstēšanas procesā. Turklāt Tiesa, analizējot ekspertu slēdzienus un pretējās puses paskaidrojumus, ir saturiski norādījusi uz prasības noraidīšanas pamatiem. No sprieduma satura un Tiesas secinājumiem izriet vairāki jurisprudencē aplūkoti jautājumi, tai skaitā tiesību un pienākumu korelācija.7

Tiesa noraidījusi prasības pieteikumu, pamatojoties uz Civilprocesa likuma8 93., 97. un 190. pantu,9 vienlaikus noraidot prasību par kompensācijas piedziņu un norādot, ka prasība ir nepamatota un nepierādīta.

Būtiskākie Tiesas secinājumi ir balstīti uz šādiem faktiem:

  1. prasītāja nav ņēmusi vērā ārstējošo ārstu norādījumus;

  2. prasītāja nav vērsusies pie norādītajiem ārstiem;

  3. prasītāja ārstniecības procesa laikā ir smēķējusi;

  4. prasītāja neveica nozīmētos izmeklējumus;

  5. prasītāja pašrocīgi izvēlējusies ārstniecības pakalpojumus.

Tiesa, pieņemot spriedumu minētajā lietā, ir ņēmusi vērā lietā esošo atbildētāju un ekspertu atzinumus, tai skaitā to, ka:

  1. paciente neieradās uz nozīmētajām ārsta vizītēm;

  2. patvarīgi nodarbojās ar ārstniecību, izmantojot dēles;

  3. paciente ir atteikusies no ķirurga konsultācijas;

  4. ārstējošie ārsti ir rekomendējuši pārtraukt smēķēšanu;

  5. paciente ir patvarīgi atstājusi stacionārās aprūpes iestādi.

Kā norādījusi Tiesa, minētais liecina par prasītājas nolaidīgu attieksmi pret savu veselību un Ārstniecības likuma 5. un 25. panta pārkāpumiem, proti, minētajās tiesību normās noteiktā ikviena pienākuma rūpēties un katra atbildības par savu, tautas, savu tuvinieku un apgādībā esošo personu veselību, kā arī pacienta pienākuma ārstniecības procesā ievērot ārstniecības personu norādījumus, ārstniecības iestādes iekšējās kārtības noteikumus un lieguma ārstēšanās laikā veikt darbības, kas varētu kaitēt pacienta veselībai, pārkāpumiem. Līdz ar to Tiesa ir uzsvērusi, ka ārstniecības procesa laikā pacients nedrīkst veikt darbības, kas var kaitēt viņa veselībai,10 atzīstot pienākumu pret sevi un rūpes par savu veselību par primāru priekšnosacījumu ārstniecības procesā.

Tiesa spriedumā norāda, ka prasības pieteicējas profesija (pieteicējas profesija bija friziere, tādējādi profesionālo pienākumu izpilde radīja papildu slogu kājām) un dzīvesveids (smēķēšana) rada sekas personas veselības stāvoklim. No lietas materiāliem bija secināms, ka prasības pieteicēja bija pārdzīvojusi mikroinfarktu, līdz ar to rūpēm par veselību bija būtiska nozīme indivīda veselīgai funkcionēšanai. Tādējādi Tiesa minētā sprieduma ietvaros aplūkoja indivīdu un tā dzīvesveidu.

Vienlaikus no lietas materiāliem izrietēja, ka prasības pieteicēja vērsās pie homeopāta – valsts neatzītas ārstniecības personas, kas nodarbojas ar ārstniecības pakalpojumu sniegšanu pēc saviem ieskatiem un valsts neatzītiem standartiem. Līdz ar to prasības pieteicēja nodarbojās ar pašdarbību un pašārstēšanos, kā rezultātā kājā attīstījās gangrēna, kam sekoja kājas amputācija.

Tiesas sprieduma, pēc autores domām, būtiskāko daļu veido divu tiesību normu pamatojums prasības noraidīšanai.

Pirmkārt, Ārstniecības likuma 5. pants, kas nosaka ikviena pienākumu rūpēties par savu veselību, kas, kā minēts iepriekš, ir gramatiski līdzīgs šobrīd spēkā esošās Satversmes ievada daļas piektās rindkopas ceturtajam teikumam – “Ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem, nākamajām paaudzēm, vidi un dabu." Līdzīgu viedokli ir sniedzis prof. R. Balodis. Proti, pirmkārt, minētā Satversmes norma nosaka indivīda pienākumu rūpēties par sevi, kas ir morāls pienākums. Otrkārt, valstij ir tiesības morālos pienākumus konkrētos gadījumos, kas ir samērīgi, pārvērst par tiesiskiem pienākumiem, tādējādi ierobežojot indivīda rīcības brīvību. Vienlaikus šī norma nosaka, ka indivīdam ir jāizturas atbildīgi pret normā minētajām vērtībām – veselību.11 Proti, rūpes kā aktīva darbība vai bezdarbība, lai nodrošinātu veselības stāvokli atbilstošā līmenī. Lai arī prasības pieteicēja veica aktīvu darbību, lai uzlabotu savu veselības stāvokli, minētā darbība radīja gluži pretēju efektu, jo tika balstīta nevis uz valsts atzītu speciālistu slēdzieniem un rekomendācijām, bet uz prasības pieteicējas saprātu un rīcības brīvību, pašrocīgi izvēloties ārstniecības veidu. Vienlaikus paciente smēķēja un neapmeklēja ārstniecības personu nozīmēto ķirurgu, kas liecina par Ārstniecības likuma 5. panta pārkāpumu.

Otrkārt, Civillikuma 1776. pants,12 saskaņā ar kuru cietušais nevar prasīt atlīdzību, ja viņš pats varējis zaudējumu novērst, ievērojot pienācīgu rūpību. Cietušajam ir jācenšas novērst vai vismaz mazināt zaudējumus. Pretējā gadījumā viņš var zaudēt tiesības uz zaudējumu atlīdzību, ja vien otra puse nav pieļāvusi ļaunprātīgu tiesību aizskārumu.13 No lietas apstākļiem skaidri redzams, ka prasības pieteicēja nav ievērojusi ārstējošo ārstu rekomendācijas, bet ir centusies novērst zaudējumu pēc pašas ieskatiem, vēršoties pie homeopāta un pieņemot lēmumus, nebalstoties uz ārstniecības personu rekomendācijām. Rezultātā prasības pieteicēja ir prasījusi atbildību nevis no sevis, bet no ārstniecības iestādēm.

Līdz ar to Tiesa, interpretējot tiesību normas, ir nonākusi pie secinājuma, ka pienākums un rūpes pret sevi kā regulējums uzliek pienākumu sadarboties ar ārstu, ievērot valsts noteiktās prasības, rekomendācijas un līdzekļus. Veselība ir fiziska, garīga un sociāla labklājība, valsts un tautas pastāvēšanas un izdzīvošanas dabiskais pamats. Savukārt veselības aprūpe ir veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju īstenots pasākumu komplekss pacienta veselības nodrošināšanai, uzturēšanai un atjaunošanai.14 Līdz ar to veselības aprūpe ir komplekss process, kas vērsts uz indivīda veselības stāvokli, līdz ar to jau a priori paredzot indivīda aktīvu dalību pašā procesā.

Mūsdienu demokrātiskās sabiedrības izejas punkts ir indivīds, kam attiecībā pret valsti un citiem indivīdiem ir gan tiesības, gan pienākumi.15 Līdz ar to indivīda tiesību nodrošināšana un ievērošana kā būtiska demokrātijas pazīme nav absolūta, bet robežojas ar sabiedrības un valsts interesēm un attiecīgi pienākumu apzināšanos un izpildi no indivīda puses. Tiesa, noraidot prasību un atsaucoties uz Ārstniecības likuma 5. pantu, ir atzinusi pienākumu rūpēties par sevi kā primāru indivīda rīcību, vienlaikus liedzot indivīdam veikt darbības, kas kaitē tā veselībai. Tiesa norāda, ka prasītāja savu prasību nav pierādījusi, turklāt prasītāja nav ievērojusi ārstējošā ārsta norādījumu pārtraukt smēķēšanu, kas pie prasītājas diagnozes bija viens no būtiskākajiem riska faktoriem veiksmīgam ārstniecības procesam. Vienlaikus ārsta norādījums apmeklēt ķirurgu no prasītājas puses netika izpildīts, kas liecina par pašas prasītājas nolaidīgu attieksmi pret savu veselību. Līdz ar to prasītāja nav ievērojusi noteikto pienākumu rūpēties par savu veselību.

 

3. Sprieduma atziņu teorētiskie aspekti

Cilvēka brīvība un neaizskaramība nodrošina cilvēka autonomijas un pašnoteikšanās realizāciju.16 Tomēr cilvēka autonomija nav absolūta, it sevišķi, ja šādas autonomijas un pašnoteikšanās rezultātā ir radīts kaitējums. Tiesas uzdevums demokrātiskā valstī ir noteikt, kas konkrētā strīdus lietā ir taisnīgi, kādas tiesības ir strīdus dalībniekiem. Tātad tiesa nosaka tiesību saturu. Sarežģītās lietās tiesai tiesību saturs jāmeklē plašāk, jāskatās tālāk, veidojot tiesības. Nosakot un veidojot tiesības, tiesa īsteno divus mērķus – veido tiltu starp likumu un sociālo īstenību un aizsargā konstitūciju un konstitucionālās vērtības. Tādēļ tiesai ir pienākums būt par objektīvās izlemšanas paraugu.17 Tiesu varas uzdevums ir gādāt, lai, izskatot katru konkrēto lietu, tiktu garantēta Satversmes normu, likumu un citu normatīvo aktu īstenošana, vispārējo tiesību principu ievērošana, kā arī aizsargātas cilvēka tiesības un brīvības. Tiesiskā valstī tieši tiesas ir atzīstamas par efektīvāko mehānismu, kas, izvērtējot katru gadījumu individuāli, var konstatēt, vai ir ievērots saprātīgs līdzsvars starp konkrētās personas tiesībām un sabiedrības interesēm.18 Vienlaikus demokrātiskas un tiesiskas valsts principi balstās uz to, ka sabiedrībā pastāv līdzsvars starp pamatvērtībām un tiesību realizāciju,19 kas līdzīgi, kā norādīja Tiesa, atsaucoties uz Ārstniecības likuma 5. pantu, ir atzinusi pienākumu rūpēties par sevi kā primāru indivīda rīcību, liedzot indivīdam veikt darbības, kas kaitē tā veselībai.

Viens no mūsdienu ievērojamākajiem tiesību filozofiem H.L.A. Harts (Herbert Lionel Adolphus Hart, 1907–1992) ir atzinis, ka pienākumi bieži vien liek indivīdam rīkoties pretēji tā interesēm un paša vēlamai rīcībai.20 Tā, piemēram, tiesības uz privāto dzīvi ietver arī tiesības uz savu ķermeni, tai skaitā darīt tam kaitējumu. Tomēr pastāv konsekvents uzskats, ka šāda rīcība kaitē sabiedrības kopējam labumam, līdz ar to valstij paredzot par to sava veida sodu. Šāda iejaukšanās privātajā dzīvē var būt dažāda – gan aizliegums izdarīt sev kaitējumu vai pašnāvību,21 gan stingri ierobežojoši pasākumi attiecībā uz alkohola, narkotisko vielu un nikotīna lietošanu, gan pienākums lietot drošības jostu vai ķiveri.22 Līdz ar to, ja arī indivīds vēlas rīkoties ar savu ķermeni un veselību pēc saviem ieskatiem un izpratnes, šāda rīcība var aizskart kopējās sabiedrības intereses.

Līdzīgs viedoklis rodams, piemēram, 19. gadsimta utilitārista Džona Stjuarta Milla (John Stuart Mill, 1806–1873) atziņā, ka tā sauktie pienākumi pret sevi pašu nav sabiedriski obligāti, ja vien apstākļi tos nepadara vienlaikus par pienākumiem pret citiem. Pats jēdziens “pienākums pret sevi", ja tas nozīmē kaut ko vairāk par apdomību, ietver pašcieņu un pašattīstību, un ne par vienu no tiem neviens nav atbildīgs savu līdzcilvēku priekšā, jo cilvēces labums neprasa, lai viņš par tiem kādam atskaitītos.23 Neviens cilvēks nav pilnībā izolēta būtne, nevienam nav iespējams visā nopietnībā vai patstāvīgi darīt kaut ko kaitīgu sev pašam tā, lai postījums neskartu vismaz tuvākos apkārtējos un bieži – daudz plašāku loku. Kad kāda persona ar savu tīri savtīgo rīcību padara sevi nespējīgu pildīt kādu noteiktu sabiedrības uzliktu pienākumu, tā ir vainojama sociālā pārkāpumā.24 Līdz ar to rūpes par sevi pirmkārt ir sociāli atbildīga pilsoņa pienākums.

Līdzīgi kā Tiesas spriedumā lietā sniegtā atziņa, smēķēšana ir bijusi tiešā cēloņsakarībā ar prasītājas ciesto zaudējumu, un smēķēšanas ieradums ir vienīgais faktors, kas ir pilnībā pakļauts paša pacienta gribai. Līdz ar to Tiesa ir attīstījusi teoriju par indivīda autonomijas izpausmi un gribu (kā tiesībām izvēlēties smēķēt vai nesmēķēt), kas nesaskan ar tās pienākumu rūpēties par savu veselību un attiecīgi prasību par zaudējumu atlīdzību.25 Tieši autonomijas (vai pacienta pašnoteikšanās tiesības) un paternālisma (viedoklis, ka ārstējošais ārsts zina labāk, kas nepieciešams pacientam) savstarpējā līdzsvarošana ir viena no fundamentālākajām debatēm medicīnas ētikā.26 Lai arī tiesības nodarīt kaitējumu savai veselībai ietilpst tiesību uz privāto dzīvi saturā,27 Satversmē noteiktās pamattiesības nav absolūtas. Tiesības uz privāto dzīvi var tikt ierobežotas, kad indivīda rīcība nonāk pretrunā ar vispāratzītām morāles vai sociālajām normām vai kad šī rīcība vērsta pret personas pašas veselību, par ko sabiedrība jūt atbildību.28 Līdz ar to ir pamatoti noteikt pienākumu rūpēties par sevi, jo tas ir ne tikai paša indivīda, bet arī visas sabiedrības interesēs. Proti, indivīda pienākums rūpēties par sevi ir saistāms ar tiesībām un interesēm.

Tiesību un pienākumu korelācija tiesību normās var izpausties arī morāles kategorijās. Proti, ja kādam indivīdam ir normatīvajos tiesību aktos noteiktas tiesības, tad kādam citam indivīdam, no otras puses, ir pienākums, un šāda pienākuma neizpilde rada sekas un atbildību pirmā indivīda priekšā.29 Džeremijs Bentems (Jeremy Bentham, 1748–1832) ir atzinis, ka jebkurā gadījumā, ja likums nosaka kādai personu grupai vai indivīdam tiesības, tas, no otras puses, citam indivīdam vai personu grupai uzliek pienākumus.30 Minētais turklāt rada sociālas attiecības, jo gan pienākumi, gan intereses rada nepieciešamību pēc to regulēšanas.31 Jautājums, vai katra tiesība (uz kaut ko) rada un savstarpēji saistās ar pienākumu (vice versa), laika gaitā ir radījis ievērojamas pretrunas daudzu tiesību zinātnieku starpā. Pastāv četru veidu iespējas: (1) katra tiesība savstarpēji saistās ar pienākumu, un katrs pienākums saistās ar tiesībām, (2) katrs pienākums savstarpēji saistās ar tiesībām, bet dažas tiesības nesaistās ar pienākumiem, (3) katra tiesība savstarpēji saistās ar pienākumu, bet daži pienākumi nesaistās ar tiesībām, (4) dažas tiesības savstarpēji nesaistās ar pienākumu, un daži pienākumi nesaistās ar tiesībām.32 Tieši pirmais gadījums ir viens no biežāk sastopamajiem pieņēmumiem un viedokļiem attiecībā uz pienākumu un tiesību izpratni un attiecināšanu. Līdz ar to, ievērojot minēto, autore var pieņemt, ka pienākums rūpēties par sevi savstarpēji saistās ar Satversmes 111. pantā noteiktajām tiesībām uz veselības aizsardzības minimumu,33 kā tas ir minēts pirmajā gadījumā.

Minēto apstiprina arī līdzīga satura norma, kas bija iekļauta konstitucionālajā likumā “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi",34 kuru likumdevējs jau 1991. gadā noteica par saistošu, uzņemoties pienākumus.35 Šī likuma 37. pants noteica: “Ikvienam ir tiesības uz medicīnisko aprūpi. Ikvienam ir pienākums rūpēties par savu, savu tuvinieku un tautas veselību. Valsts aizsargā iedzīvotāju veselību un garantē katram ar likumu noteiktu medicīniskās palīdzības minimumu." Tādējādi minētā norma gramatiski iekļāva gan tiesības, gan pienākumus – pienākums rūpēties par savu veselību savstarpēji saistās ar tiesībām uz valsts aizsargātu veselību un medicīniskās palīdzības minimumu. Valsts pienākums aizsargāt cilvēka veselību saistīts ar indivīda tiesībām uz veselības aizsardzību. Līdz ar to pienākumi, t.sk. rūpēties par sevi un savu veselību, jāaplūko kopsakarā, kur vienā pusē ir indivīda tiesības uz veselību un palīdzības minimumu, bet otrā pusē – sabiedrības tiesības un intereses uz veselīgu sabiedrību un tās locekļiem. Proti, indivīda pienākums ir nesaraujami saistīts ne tikai ar tiesībām, bet arī ar atbildību pret sevi, valsti un kopējo sabiedrību.

Neviena konstitucionālā norma nevar tikt iztulkota atrauti no citām Satversmes normām. Satversme kopumā ietekmē katras atsevišķas normas tvērumu un saturu.36 Satversmes kā vienota veseluma izpratne nozīmē, ka starp Satversmes normām nepastāv pretrunas un visas Satversmes normas ir izkārtotas harmoniskā un iekšēji saskanīgā sistēmā,37 vienlaikus Satversmē ir ietverts konstitūcijas pārākuma princips.38 Proti, Latvijas normatīvo tiesību aktu hierarhiju noteic konstitūcijas pārākuma princips, tautas suverenitātes princips un deleģējuma teorija. Satversmes ievadā nostiprinātais ikviena pienākums kā konstitucionālais pienākums ir analizējams kopsakarā ar visām Satversmes normām, vienlaikus ņemot vērā, ka konstitūcijas pamatprincipi un pamattiesību normas ir vispārējie tiesību principi.39 Satversmes ievada daļas piektās rindkopas ceturtajā teikumā noteiktais jēdziens “rūpēšanās" un rūpēšanās pienākums ir skatāms kopā ar sociāli atbildīgas valsts principu,40 savukārt pienākums “jāizturas atbildīgi" vērtējams kā morāls pienākums, kas nepieciešamības gadījumā būtu nostiprināms arī tiesību normās,41 minēto konstitucionālo pienākumu nostiprināšana Satversmes ievada daļā veido sistēmisku sasaisti ar visu Satversmi, it sevišķi Satversmes VIII nodaļu un Satversmes ievada daļas ceturtās rindkopas pirmo teikumu, kas nosaka, ka “Latvija ir [..] sociāli atbildīga valsts [..] atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības".42 Tiesības uz Satversmē noteikto medicīniskās palīdzības minimumu kā pamattiesībām nevar pastāvēt, personai neapzinoties savu pienākumu rūpēties par sevi, jo nekāds “minimums" vai “maksimums" nespēs palīdzēt indivīdam, ja persona nespēj uzņemties atbildību par sevi.

Līdz ar to konstitucionāli nostiprinātie ikviena pienākumi savstarpēji saistās ar valsts pienākumu aizsargāt arī citu personu tiesības. Latvijas kā demokrātiskas, tiesiskas un sociāli atbildīgas valsts primārais uzdevums ir nodrošināt normatīvajos tiesību aktos noteiktās tiesības un intereses, cita starpā paredzot arī pienākumus. Ārstniecības likums ir hierarhiski zemāks normatīvais akts par Satversmi, tomēr Ārstniecības likuma 5. pantā noteiktais pienākums attiecas ne tikai uz pacientiem, bet uz ikvienu sabiedrības locekli.43 Proti, minētais izriet ne tikai no Ārstniecības likuma regulējuma, bet arī Satversmes ievada daļas piektās rindkopas ceturtajā teikumā iekļautā pienākuma. Līdz ar to personas rīcība, kas kaitē personas veselībai, pārkāpj Ārstniecības likuma 5. pantā noteikto pienākumu un līdz ar to arī Satversmi.

 

Kopsavilkums

Ārstniecības procesa laikā pacients nedrīkst veikt darbības, kas var kaitēt viņa veselībai. Pienākums pret sevi un rūpes par savu veselību ir galvenie priekšnosacījumi ārstniecības procesā. Satversmes ievada daļas piektās rindkopas ceturtais teikums, pirmkārt, nosaka indivīda morālu pienākumu rūpēties par sevi, tas ir morāls pienākums. Otrkārt, valstij ir tiesības morālos pienākumus konkrētos gadījumos, kas ir samērīgi, likumdošanas ceļā pārvērst par tiesiskiem pienākumiem, tādējādi ierobežojot indivīda rīcības brīvību. Mūsdienu demokrātiskās sabiedrības pamats ir indivīds, kam attiecībā pret valsti un citiem indivīdiem ir gan tiesības, gan pienākumi. Ja indivīds vēlas rīkoties ar savu ķermeni un veselību pēc saviem ieskatiem un izpratnes, šāda rīcība var aizskart kopējās sabiedrības intereses. Rūpes par sevi vispirms ir sociāli atbildīga pilsoņa pienākums. Ir pamatoti noteikt pienākumu rūpēties par sevi, jo tas ir ne tikai paša indivīda, bet arī visas sabiedrības interesēs. Proti, indivīda pienākums rūpēties par sevi, no vienas puses, ir saistāms ar tiesībām un interesēm, no otras puses, pienākumi, t.sk. rūpēties par sevi un savu veselību, jāaplūko kopsakarā – indivīda tiesības uz veselību un palīdzības minimumu un sabiedrības tiesības un intereses uz veselīgu sabiedrību un tās locekļiem. Indivīda pienākums ir nesaraujami saistīts ne tikai ar tiesībām, bet arī ar atbildību pret sevi, valsti un kopējo sabiedrību. Līdz ar to konstitucionāli nostiprinātie indivīda pienākumi savstarpēji saistās ar valsts pienākumu aizsargāt citu personu tiesības. Personas rīcība, kas kaitē tās veselībai, pārkāpj Ārstniecības likuma 5. pantā noteikto pienākumu un Satversmi.

RAKSTA ATSAUCES /

1. Ārstniecības likums. Latvijas Vēstnesis, 12.06.1997., Nr. 167/168.

2. Skat. Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-03-04 secinājuma daļas 1. punktu.

3. Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2005. gada 26. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-17-01 secinājumu daļas 14.1. apakšpunkts.

4. Rīgas apgabaltiesas 2005. gada 15. februāra spriedums lietā Nr. C-1750/10. Lieta publiski nav pieejama, atrodas tiesas arhīvā.

5. Sīlis V. Rūpes par veselību un dzīves kvalitāte. Dzīves kvalitāte Latvijā. Stratēģiskā analīzes komisija, zinātniskie redaktori B. Bela, T. Tisenkopfs, Rīga: Zinātne, 2006, 180. lpp.

6. Ārstniecības likuma 6. pants. Izslēgts ar 2009. gada 10. decembra likumu “Grozījumi Ārstniecības likumā". Grozījumi Ārstniecības likumā. Latvijas Vēstnesis, 30.12.2009., Nr. 205.

7. Skat., piemēram: Dworkin R. Law"s Empire. Oxford: Hart Publishing, 1998, pp. 295–296.

8. Civilprocesa likums. Latvijas Vēstnesis, 03.11.1998., Nr. 326/330.

9. Civilprocesa likuma minētie panti nosaka, ka katrai pusei jāpierāda tie fakti, uz kuriem tā pamato savus prasījumus vai iebildumus, savukārt tiesa novērtē pierādījumus pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota uz tiesas sēdē vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudītiem pierādījumiem, vadoties no tiesiskās apziņas, kas balstīta uz loģikas likumiem, zinātnes atziņām un dzīvē gūtiem novērojumiem utt. Taisot spriedumu, tiesa vadās pēc materiālo un procesuālo tiesību normām. Tiesa spriedumu pamato uz apstākļiem, kas nodibināti ar pierādījumiem lietā.

10. Vienlaikus tiesa ir atsaukusies uz Civillikuma 1776. pantu, saskaņā ar kuru cietušajam zaudējumu novēršanai jāveic tādi pasākumi, kas attiecīgajos apstākļos ir saprātīgi, kā arī tiesību aizskārējs var prasīt atlīdzināmo zaudējumu apmēra samazinājumu tādā apmērā, kādā cietušais, ievērojot pienācīgu rūpību (1646. p.), varēja zaudējumus novērst, izņemot gadījumu, kad tiesību aizskārums izdarīts ļaunā nolūkā. Civillikums. Valdības Vēstnesis, 20.02.1937., Nr. 41.

11. Skat.: Latvijas Republikas Satversmes komentāri. Ievads. I nodaļa. Vispārējie noteikumi. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža vadībā, Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014, 133. lpp.

12. Civillikuma 1776. panta redakcija 2005. gada 15. februārī. Šā brīža redakcija paredz, ka cietušajam zaudējumu novēršanai jāveic tādi pasākumi, kas attiecīgajos apstākļos ir saprātīgi.

13. Latvijas Republikas Civillikuma komentāri. Saistību tiesības (1401.–2400. p.). Autoru kolektīvs prof. K. Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā, Rīga: Mans īpašums, 1998, 271. lpp.

14. Ārstniecības likuma 3. panta pirmā daļa. Latvijas Vēstnesis, 01.07.1997., Nr. 167/168.

15. Liholaja V. 93. Ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. Ievads. I nodaļa. Vispārējie noteikumi. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža vadībā, Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014, 165. lpp.

16. Olsena S. 111. Valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža vadībā, Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 625. lpp.

17. Neimanis J. Tiesu Latvijā spriež rajona (pilsētas) tiesas, apgabaltiesas un Augstākā tiesa, bet kara vai izņēmuma stāvokļa gadījumā – arī kara tiesas. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VI nodaļa. Tiesa. VII nodaļa. Valsts kontrole. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža vadībā, Latvijas Vēstnesis, 2013, 32. lpp.

18. Satversmes tiesas 2010. gada 13. oktobra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-09-01 10. punkts.

19. Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2000. gada 24. marta sprieduma lietā Nr. 04-07(99) secinājumu daļas 3. punkta 5. rindkopa.

20. Kramer M.H. The Blackwell Guide to the Legal and Moral Obligation. Philosophy of Law and Legal Theory. Edited by M.P. Golding and W.A. Edmundson, Oxford: Blackwell Publishing, 2005, p. 182.

21. Šāds pienākums var būt gan morāls, gan tiesību normās noteikts. Tā, piemēram, morāles pienākumi var atšķirties atkarībā no sabiedrības un laika. Daži morāles pienākumi kā pārliecība var tikt pārprasti vai būt kļūdaini attiecībā uz to, kas no veselības un drošības viedokļa puses nepieciešams kopējai sabiedrībai vai konkrētai grupai. Tā, piemēram, vienā sabiedrībā par mirušā vīra sievas pienākumu var tikt uzskatīta nepieciešamība mesties vīra bēru sārtā, turpretim citā sabiedrībā šāda rīcība tiktu uzskatīta kā sabiedrības morāles aizskārums. Plašāk skat.: H.L.A. Hart. The Concept of Law. Oxford: Oxford University Press, 1997, p. 171.

22. Nowak M. U.N. Covenant on Civil and Political Rights. CCPR Commentary. N.P. Kejl, Strasbourg, Arlington: Engel, Publisher, 2005, p. 389.

23. Mills Dž.S. Par brīvību. Tapals, 2007, 97. lpp.

24. Turpat, 98.–100. lpp.

25. Minētais jautājums bieži tiek uzstādīts kā ētisks jautājums personas autonomijas izpausmes ietvaros, ietverot morāles kategorijas – pareizs attiecībā pret nepareizs, obligāts attiecībā pret pieļaujams. Līdz ar to jautājums ir nevis, vai smēķēšana šajā situācijā bija pieļaujama, bet vai tā nebija absolūti neētiska rīcība attiecībā pret sevi un kopējo sabiedrību. Plašāk skat.: McCormick N. Practical Reason in Law and Morality. Oxford: Oxford University Press, 2008, p. 90.

26. McHale J., Fox M., Murphy J. Health care law: Text, Cases, Materials. Lindon: Seet & Maxwell, 1997, p. 76.

27. Plašāk skat. Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2005. gada 26. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-17-01 secinājumu daļas 10. punktu.

28. Turpat, secinājumu daļas 11. punkts.

29. Faden R., Beauchamp T.L. A History and Theory of Informed Consent. Oxford: Oxford University Press, 1986, p. 24.

30. Bentham J. An Introduction to the Principles of Morals and Legislations. Oxford: the Clarendon Press, 1907, pp. 224–225.

31. Малько А.В., Субочев В.В. Законные интереси как правовая категория. Санкт-Петербург: Юридический центр “Пресс", 2004, c. 111.

32. Kramer M.H. The Blackwell Guide to the Legal and Moral Obligation. Philosophy of Law and Legal Theory. Edited by M.P. Golding and W.A. Edmundson, Oxford: Blackwell Publishing, 2005, p. 188.

33. Tiesības ir saistāmas ar valsts pienākumu izveidot atbilstošu veselības aizsardzības sistēmu. Tādējādi tiesībām uz veselību atbilst valsts pienākums gādāt par veselības aprūpes iestāžu, pakalpojumu, aprīkojuma un zāļu esamību un pieejamību, kā arī citiem apstākļiem, kas ietekmē personu iespēju sasniegt visaugstāko veselības līmeni. Plašāk skat. Satversmes tiesas 2013. gada 9. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2012-14-03 secinājumu daļas 12. punktu.

34. Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi. Ziņotājs, 30.01.1992., Nr. 4/5.

35. Skat. Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2006. gada 11. decembra sprieduma Nr. 2006-10-03 secinājumu daļas 13.2. apakšpunktu.

36. Plakane I., Pastars E., Pleps J. Konsitucionālās tiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014, 43. lpp.

37. Pleps J. Satversmes iztulkošana. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2012, 219. lpp.

38. Pleps J. Normatīvo tiesību aktu hierarhija: profesors Hanss Kelzenss un mūsdienas (II). Likums un Tiesības, 03.2007., 9. sējums, Nr. 3 (91), 92. lpp.

39. Iļjanova D. Vispārejo tiesību principu nozīme un piemērošana. Rīga: Ratio iuris, 2005, 75.–97. lpp.

40. BriedeJ., Višķere I., Litvins G., Bitāns A., Danovskis E. 92. Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu. Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Ikvienam ir tiesības uz advokāta palīdzību. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. Ievads. I nodaļa. Vispārējie noteikumi. Autoru kolektīvs prof. R. Balodža vadībā, Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014, 133. lpp.

41. Turpat.

42. Satversmes ievada daļas ceturtās rindkopas pirmais teikums.

43. Arī Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2004-17-01 ir atsaukusies uz Ārstniecības likuma 5. pantu, lai arī pieteicēja nebija paciente Ārstniecības likuma izpratnē, norādot, ka narkotisko un psihotropo vielu lietošana ir pretrunā ar šo pienākumu. Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2004-17-01 14.1. apakšpunkts. Pieejams: http://www.satv.tiesa.gov.lv/wp-content/uploads/2016/02/2004-17-01_Spriedums.pdf.

ATSAUCE UZ ŽURNĀLU
Ziemane I. Rūpes par sevi kā pienākums. Jurista Vārds, 25.04.2017., Nr. 18 (972), 10.-14.lpp.
patīk
drukāt
VISI RAKSTI 25. Aprīlis 2017 /NR. 18 (972)
6 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
jurists
25. Aprīlis 2017 / 16:17
2
ATBILDĒT
Preambulā norādītais ir tikai morāls pienākums nevis personai saistošs.
Seskis
25. Aprīlis 2017 / 10:53
0
ATBILDĒT
Ja indivīds vēlas rīkoties ar savu ķermeni un veselību pēc saviem ieskatiem un izpratnes, šāda rīcība var aizskart kopējās sabiedrības intereses. Rūpes par sevi vispirms ir sociāli atbildīga pilsoņa pienākums (citāts iz raksta).
Miljonreiz pareizs secinājums! Jāteic, ka ārstniecības personāls visbiežāk ir sava uzdevuma augstumos. Piemēram, kad Seskis pēdejoreiz apmeklēja ārstu darba devēja uzdevumā, acu ārste vēlēja Seskim lūkoties caur ķīķerējamo stiklu uz viņas glīto austiņu, un jautāja - ko Seskis redz stiklā? Seskis atbildēja - zelts, 585. prove, briljanti (0,01 X 36 ct). Jā, tas gan nebija par austiņu, bet par auskaru. Acu ārste uzteica Seska redzi, un izdarīja atzīmi, ka Seskim ir karjerai piemērota, „pareiza" redze. Savukārt ar ģimenes ārsti Seskim nav kontakta, nav, un nekad nav bijis. Kad Seskis ierodas pie ģimenes ārstes, pirmais jautājums Seskim - kad, tu, maita, sāksi ārstēt savu jau pirms 10 gadiem diagnosticēto cukurslimību un B hepatītu? Seska mierīgā atbilde, ka neārstējamas slimības nav jēgas ārstēt, neizsakāmi satracina ģimenes ārsti kā farmācijas biznesu reprezentējošo personu. Seskis tiek dzīts pa visiem elles riņķiem uz analīzēm. Saņēmusi asins analīžu rezultātus, ģimenes ārste skaļi šausminās un ar treknām švīkām izdara atzīmes medicīnas kartē, ka Seski nāves gadījumā aizliegts apglabāt, jo mirstīgās atliekas var piesārņot gruntsūdeņus. Seski aizliegts arī kremēt, jo pelni var radīt ķīmiski - bioloģisko piesārņojumu, un vienīgā iespēja ir Seski ievietot konteinerā un poligonā uzspridzināt. Savukārt, tajās retajās reizēs, kad Seskis vēršas pēc palīdzības pie ģimenes ārstes, tiek saņemts skarbs atraidījums. Piemēram, pagājušajā vasarā, kad atvaļinājuma laikā sperot kokus Valsts mežā, Seskim uz muguras uzgāzās nokaltusi priede. Ģimenes ārste nosūtīja Seski sākotnēji kā akūtu gadījumu uz Traumām, kur tika konstatēts mugurkaula skriemeļa lūzums un ielauztas ribas. Kad ar noteikto diagnozi Seskis vērsās pie ģimenes ārstes, viņa atbildēja, ka darbnespējas lapa netiks izsniegta, jo Seskis traumas guvis, apmeklējot diskotēku 6-9. klasei, kur mēģinājis copēt mazgadīgas meitenes, bet acīmredzami no kādas sirdsdāmas dabūjis pēc nopelniem. Ko darīt, Seskis nopūtās, paņēma vecvectēva no krievu - japāņu kara laikiem mantoto kruķi, iespieda padusē un klunkurēja uz darbu. Jā, bet rūgtumiņš sirdī ir palicis!
Ilze Ziemane > Seskis
25. Aprīlis 2017 / 11:36
0
ATBILDĒT
Paldies,Seski. Ceru, ka mugurkaula lūzums dzīst un kruķi kalpo labi. Raksta autore nav apmeklējusi ģimenes ārstu 15 gadus. Lai dzīvo e-veselība!
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 3
COVID-19: tiesiskie aspekti
VĒL ŠAJĀ ŽURNĀLĀ
VĒL PAR ŠO TĒMU
— likumi.lv —
Ārstniecības likums
— likumi.lv —
Latvijas Republikas Satversme
VĒL ŠAJĀ NOZARĒ
VĒL ŠAJĀ RUBRIKĀ
TIESĪBU PRAKSE
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties