KL 260.pants, ka arī citas normas, kurās paredzeta atbildība par speciālo noteikumu pārkapumu, ir vienīgi kvalificētie neuzmanības sastāvi.
To cita starpā atzinis pirmskara Latvijas Senats, piemēram, par Sodu lik. 464.p. 2.d. norādīts, ka šī norma paredz kvalificētas neuzmanības gadījumus, kad vainīgais nav ievērojis attiecīgai darbībai izdotus likuma vai saistoša noteikuma nosacījumus personiskas drošības aizsardzībai (konkrētajā lietā – ceļu satiksmes noteikumus). Latvijas Senāta spriedumi (1918-1940). 15.sējums: Senāta Kriminālā kasācijas departamenta spriedumi (1919-1935). 5702.- 5703.lpp.
Līdz ar to nekādi nevar piekrist viedoklim, ka KL 260.panta sastāvs kopumā atzīstams par izdarītu tīši.

U.Krastiņa viedoklis, ka personas darbība vai bezdarbība ir viņa gribas apzināta izpausme, un pret šo darbību vai bezdarbību var pastāvēt tikai tīša subjektīvā attieksme, ir kritizēta arī vienā no pedējām disertācijām, kas veltīta vainas izpratnei: “šāda nostāja var izrādīties diskutabla, tā kā krimināltiesību kontekstā nav pamata aplūkot jebkādu personas darbību vai bezdarbību, bet gan tikai darbību vai bezdarbību, kas var radīt likuma pārkāpumu. Nevarētu būt domstarpību par to, ka garīgi vesela persona vada un kontrolē savu rīcību, tāpēc jebkura darbība vai bezdarbība tiek veikta apzināti. Tomēr jebkura apzināta darbība, piemēram, automašīnas vadīšana, pati par sevi neveido noziedzīga nodarījuma sastāva objektīvo pusi. Nodarījuma sastāva objektīvo pusi varētu veidot tikai automašīnas vadīšana, pārkāpjot ceļu satiksmes noteikumus, ko persona var pārkāpt kā tīši, tā arī aiz neuzmanības. Arī V.Liholajas „Pētījuma par atsevišķu Krimināllikuma pantu piemērošanas problēmām (noziedzīgi nodarījumi pret satiksmes drošību)” secinājumu daļā ir pausts uzskats, ka „ņemot vērā to, ka KL 260.pantā norādītos noteikumus var pārkāpt gan apzināti, gan aiz neuzmanības, tas var tikt vērtēts kā rupja noteikumu pārkāpšana un kā nodarījums, kas nesatur tādu pazīmi, apspriežams jautājums par kriminālatbildības diferencēšanu atkarībā no vainīgā subjektīvās attieksmes pret pašu nodarījumu, kā arī ievērojot pārkāpto noteikumu raksturu, proti, izdalot pārkāpumus, kas atzīstami par rupjiem (..)”, sekojoši piedāvājot šo tēzi ietvert arī Krimināllikuma 260.panta trešās daļas dispozīcijā.
Šie argumenti šajā rakstā nav nedz pieminēti, nedz vēl jo vairāk analizēti.
Rozenbergs J. Vainas institūts krimināltiesībās un tā nozīme noziedzīgu nodarījumu kvalifikācijā//Promocijas darbs. 87.lpp.