1. Ievads

Veselības nozare ilgstoši strādā ierobežota finansējuma apstākļos.¹ Ierobežotais finansējuma apjoms korelācijā ar diskutablu tā pārvaldījumu un izlietojumu² ir radījis situāciju, ka vidēji statistiski katram piektajam Latvijas Republikas valstspiederīgajam nav nodrošināta veselības aprūpe.³ No sabiedrības veselības viedokļa, kas koncentrējas uz noteiktas grupas, piemēram, tautas, veselības līmeni, tiecoties veicināt veselību un novērst slimības, kā arī pagarināt dzīvildzi, veselības aprūpes pieejamībai ir vitāla loma. Vesela sabiedrība ir pamats ilgtspējīgai valsts attīstībai, bet hronisks veselības aprūpes trūkums var ietekmēt tautsaimniecību un radīt slogu labklājības budžetam.

Finansējuma jautājums veselības nozarē nav vienīgā samilzusī problēma. Starp tādām, kuras nav saņēmušas adekvātu nozares politikas vadošās iestādes uzmanību, ir efektīva un caurspīdīga padotības un pārraudzības iestāžu darbība,⁴ prioritāšu un iniciatīvu visaptveroša īstenošana, deleģējuma robežu skaidrība,⁵ kā arī funkcionējošs un skaidrs tiesiskais regulējums. Pēdējā kontekstā iezīmējas tendence veselības nozarē veikt "caurumu lāpīšanu", rosinot un īstenojot grozījumus tiesiskajā regulējumā fragmentāri un nevērtējot to ietekmi uz jautājuma kopējo regulējumu,⁶ bet gan attiecībā uz izsenis samilzušām problēmām pacientu tiesību jomā, kuras noved pie ievērojamām neskaidrībām bērnu tiesību jomā,⁷ īstenojot strausa politiku.

Attiecībā uz finansējuma trūkumu veselības nozarei pirmšķietami strausa politika vairs netiek īstenota. Dienaskārtībā jau ilgāku laiku ir veselības nozare un tās budžets.⁸ Pašreiz likumdošanas procesā atrodas likumprojekts "Veselības aprūpes finansēšanas likums" (turpmāk – Likumprojekts), ar kuru likumdevējs tieksies "nodrošināt ilgtspējīgu veselības aprūpes finansēšanu, kuras pamatā ir visas sabiedrības solidāra iesaiste atbildīgā nodokļu maksāšanā, lai veicinātu labai starptautiskai praksei atbilstošu veselības aprūpes finansējumu, tādējādi sekmējot veselības aprūpes pieejamību un sabiedrības veselības rādītāju uzlabošanos".⁹ Likumdevēja mērķis ir ne tikai pozitīvi ambiciozs, bet arī, ja sasniegts, risinās daudzas veselības nozarē samilzušās problēmas, kas ļaus Latvijai kļūt par paraugvalsti veselības aprūpes sistēmas krīzes pārvarēšanā. Un tomēr – pārlasot Likumprojektu, rodas pamatotas šaubas par tā saturu un veselības nozares normatīvā regulējuma kopu kā pietiekamu un pamatotu bāzi mērķa sasniegšanai. Tas drīzāk liek domāt, ka no likumdevēja puses tiek sperts ievērojams solis sociāli atbildīgas valsts iznīcināšanā.

Šī raksta mērķis ir izvērtēt, vai un ciktāl likumdevējs samilzušās, ar finansējumu saistītās problēmas veselības nozarē risinās, kā arī noskaidrot, kādas ir potenciālās, vēl neapzinātās šāda likumprojekta sekas. Analīze tiek veikta, par analīzes priekšmetu ņemot Likumprojektu redakcijā uz 2017. gada 30. oktobri kontekstā ar to pavadošajiem dokumentiem un to ievietojot pašreizējā veselības aprūpi reglamentējošo tiesību aktu sistēmā.

Šī raksta ietvaros autores vispirms sniedz pārskatu par Likumprojektu, kam sekojoši veic analīzi, izvērtējot šādus pamata apstākļus autoru individuālās specializācijas ietvaros: tiesības uz veselības aizsardzību un finansējumu (S. Slokenberga), deleģējuma jautājumus Likumprojekta sakarā (I. Vilka) un šī Likumprojekta sekas pārrobežu veselības aprūpes perspektīvā (A. Gusarova), kā arī nobeigumā sniedz pārdomas par Likumprojektu un priekšlikumus normatīvā regulējuma pilnveidošanai.

2. Pārskats par likumprojektu

Likumprojektam ir noteikti divi pamata darbības virzieni. Pirmkārt, veselības aprūpes finansēšanas sistēmas vispārīgie principi un struktūra. Otrkārt, valsts obligātās veselības apdrošināšanas finansiālā un organizatoriskā struktūra.¹⁰ Tomēr, ievērojot Likumprojekta mērķi, arī trešais darbības virziens ir identificējams, proti, "atbildīga nodokļu maksāšana", ko Likumprojekta izstrādātāji anotācijā arī skaidri norāda. Pēdējo autores aplūkos raksta nobeigumā.

2.1. Finansēšanas sistēma: vispārīgie principi un struktūra

Veselības aprūpes finansēšanas sistēma netiek definēta; no konteksta saprotams, ka tā balstās uz diviem pīlāriem: pirmkārt, kas un kā maksā jeb veselības aprūpes budžeta finansējuma avoti, otrkārt, kā līdzekļus izlieto.