Šī iemesla pēc ar lielu interesi izlasīju A. Melkera rakstu, jo zinu viņa devumu un ietekmi uz Latvijas ieroču atļauju sistēmas lēmējpersonu prātiem. Šobrīd katru vairāk vai mazāk ar ieročiem, medībām, sportu un kolekcionēšanu saistītu personu satrauc viņa vaļasprieka vai biznesa nākotne un ikviens viedoklis vai prognoze šajā jautājumā tiek uztverts īpaši saasināti.

Diemžēl pats raksts ir tikai sauss Komisijas oficiālās pozīcijas atreferējums, ieskicējot Eiropas Savienības (turpmāk – ES) regulējuma tapšanas vēsturi, izlaižot pretējās puses iebildumus un tās "aizkulišu" diskusijas, kuras galu galā radīja regulējumu, kas ir aprakstīts minētajā rakstā, lai gan tas būtiski atšķiras no sākotnējā Komisijas piedāvājuma.

Tas būtu saprotams, jo akadēmiskā rakstā tomēr ir svarīgi fakti, nevis baumas vai viedokļi, un šis atbildes raksts nebūtu tapis, ja kopsavilkumā A. Melkers nebūtu secinājis: "Direktīva uzlabo ieroču aprites prasības, kopumā padarot to drošāku sabiedrības interesēm."

Tas ir visai kategorisks un neargumentēts secinājums, jo galvenie Direktīvas pretinieku iebildumi tieši bija vērsti uz juridiskām nepilnībām Direktīvas formulējumos un vērtējumu par ietekmes trūkumu (lack of impact assesment) uz Direktīvā definētajiem mērķiem, kas ir sabiedrības drošība, un tās samērīgumu ar tās pašas sabiedrības interesēm.

Tāpēc izteikšu pretēju viedokli un turpmākajā rakstā gaitā to pamatošu: Direktīva ir juridisks brāķis ar negatīvu ietekmi uz sabiedrības drošību.