Līdzšinējā prakse

Zaudējumi tiek izraisīti ik uz soļa, un attiecīgi to atlīdzības prasības ir ikdiena. Tāpēc rodas jautājums, ar kādu juridisko argumentāciju šādas prasības ir apmierinātas vai noraidītas līdz šim. Riskējot izteikties akadēmiski nekorekti, esošo praksi var salīdzināt ar tā dēvēto strausa politiku un zveju duļķainos ūdeņos. Kurš gan nav lasījis spriedumus, kur tiek piesauktas dažnedažādas Civillikuma (turpmāk – CL) normas parasti robežās no 1770. līdz 1792. pantam, bet tā arī nepaskaidrojot, kura konkrēti norma tiek piemērota kā prasījuma pamats un kā piepildās vai nepiepildās tajā izvirzītie atbildības priekšnoteikumi (normas sastāvs). Tā ir ūdens duļķošana un attiecībā uz tiesu – Civilprocesa likumā aizliegta izvairīšanās no sprieduma pamatošanas. Šādi spriedumi liek arī apšaubīt to likumību, jo tie neatklāj, kā gan no likuma varēja izrietēt tieši tāds un nevis citāds lietas iznākums. Bet, kad kāda strīdus puse norāda, ka ir taču jāpaskaidro, kā un kāpēc konkrētas tiesību normas – prasījuma pamata – sastāvs piepildās, tad pat Senāts mēdz "iebāzt galvu smiltīs" un izlikties šo centrālo argumentu neredzam.¹

Tiesību normai kā prasījuma pamatam izvirzāmās prasības

Lai varētu atzīt prasījumu jeb subjektīvo tiesību prasīt no cita kādas darbības izdarīšanu vai atturēšanos no kādas darbības, ir jābūt objektīvai tiesību normai, kas šādas tiesības dod – prasījuma pamatam.² Prasījuma pamata normai turklāt vai nu pašai vai kopā ar to papildinošām normām ir jāatbild uz četriem pamata jautājumiem: kas, ko, no kā un uz kāda pamata var prasīt.