Par to liecina šādi piemēri. Pirmkārt, ja civiltiesībās parasti risināms jautājums par zaudējumu atlīdzināšanu, t.i., nepieciešama zaudējumu esamība, tad krimināltiesībās zaudējumu eksistence nav obligāta, jo kriminālatbildība var iestāties arī par nozieguma mēģinājumu. Tātad no krimināltiesiskās atbildības ne vienmēr izriet civiltiesiskā atbildība. Un otrādi – zaudējumu esamība ne vienmēr ir pamats kriminālatbildībai,³ jo krimināltiesības tiesību labumus (intereses) aizsargā tikai fragmentāri.

Otrkārt, par noziedzīgu nodarījumu pret īpašumu priekšmetu var būt manta, ko persona valdījusi nelikumīgi, piemēram, narkotiskās un psihotropās vielas (sk. Krimināllikuma 175. panta ceturto daļu, 176. panta trešo daļu u.c.). Tāpat mantu nolaupīt var arī no zagļa,⁴ lai gan viņam nav civiltiesiska prasījuma pret otro zagli. Tas skaidrojams ar to, ka zādzība ir noziedzīgs nodarījums gan pret īpašumu, gan pret faktisko varu pār mantu.⁵

Treškārt, ja cietušā līdzatbildība var izslēgt citas personas civiltiesisko atbildību (sk. Civillikuma 1776. pantu), cietušā līdzatbildība nav pietiekama, lai izslēgtu trešās personas krimināltiesisko atbildību.⁶

Tuvāk pievēršoties jautājumam par civiltiesiska strīda (delikta) un noziedzīga nodarījuma norobežošanu, vispirms jāuzsver, ka vienīgi arguments par to, ka pastāv civiltiesisks strīds (delikts), katrā ziņā nav pietiekams, lai atteiktu kriminālprocesa uzsākšanu vai izbeigtu kriminālprocesu par noziedzīgu nodarījumu pret īpašumu. Tas skaidrojams ar to, ka parasti (īpaši tad, ja zādzība, laupīšana, piesavināšanās, krāpšana ir pabeigta) cietušajam ir arī civiltiesisks prasījums pret vainīgo. Un tikai ļoti retos gadījumos viņam šāda prasījuma nav, piemēram, iepriekš minētajā gadījumā, ja viens zaglis nozog mantu no cita zagļa, ko tas ieguvis iepriekš (sk. piemēru arī raksta noslēgumā). Līdz ar to parasti pabeigta zādzība, laupīšana, krāpšana, piesavināšanās ietver sevī arī civiltiesisku deliktu. Noziedzīga nodarījuma gadījumā šo civiltiesisko deliktu var vienīgi dēvēt par "kvalificētu" civiltiesisku deliktu, jo tas līdzās visām civiltiesiska delikta pazīmēm atbilst arī visām noziedzīga nodarījuma pazīmēm. Tāpēc, ja procesa virzītājs nepamato, kāpēc konkrētajā situācijā nav saskatāmas noziedzīga nodarījuma pazīmes (vai pietrūkst kāda no tām), atsauce vienīgi uz civiltiesisku strīdu (deliktu) patiesībā neko neizsaka. Šāda rīcība pēc būtības ir izvairīšanās no noziedzīga nodarījuma pazīmju analīzes.

Neskaidrības par civiltiesiska strīda norobežošanu no noziedzīga nodarījuma biežāk rodas saistībā ar krāpšanu un piesavināšanos, tāpēc turpinājumā šis jautājums apskatīts tieši kontekstā ar šiem noziedzīgajiem nodarījumiem.

Krāpšanas norobežošana no civiltiesiska delikta

Norobežojot krāpšanu no civiltiesiska viltus, galvenais klupšanas akmens ir jautājums: kādas pazīmes raksturo viltu, kas ir vienīgi civiltiesisks delikts, bet kādas pazīmes – viltu kā krimināli sodāmas krāpšanas pazīmi? Šo problēmu sarežģī tas, ka daļēji šīs pazīmes sakrīt, piemēram, gan civiltiesiskā deliktā, gan krimināli sodāmā krāpšanā viltus tiek lietots ar nodomu (tīši), t.