Diskusijām par tā dēvētajiem čekas maisiem derētu pielikt punktu. Tāpēc, ka ir daudz svarīgāki jautājumi, kas jārisina. Čekas maisu tēmu vajadzētu nomainīt ar diskusiju par valsts ekonomisko attīstību, izvirzot mērķi, uz ko tiekties turpmākajos gados.

Par to, ka pilna aina čekas maisos nav, reiz publicētā intervijā "Jurista Vārdā" norādīja Totalitārisma seku dokumentēšanas centra direktors Indulis Zālīte.¹ Viņš uzsvēra, ka bez čekas aģentiem bija arī uzticības personas, kuras nekur nav reģistrētas un kuras bija augstākā rangā, turklāt to skaits apmēram trīs reizes pārsniedza aģentu skaitu.

Viņš uzskata, ka taisnīgi būtu bijušajiem Valsts drošības komitejas darbiniekiem, aģentiem un uzticības personām, kompartijas funkcionāriem un vadošajiem iekšlietu darbiniekiem, visiem, kas īstenoja represijas, atrasties vienā "maisā".

Kompartijas funkcionāri, iztapdami tolaik pastāvošajam režīmam, ar dažādām metodēm, iejaucoties radošajā un privātajā dzīvē, terorizēja, piemēram, radošās inteliģences pārstāvjus, liedzot viņiem rīkot personālizstādes vai izdot grāmatas.

Valsts drošības komitejas kartotēkā ir atrodami gan aģenti, kuri piedalījās pretošanās kustības dalībnieku iznīcināšanas operācijās, gan zinātnieki un mākslinieki, kuri par iespēju pabūt ārzemēs rakstīja atskaites par komandējumiem.

Nav iespējams, balstoties tikai uz aģentūras kartotēku, izvērtēt katra konkrētā cilvēka atbildību, jo pamatmateriāli, kas liecina par aģenta rīcību, ir personīgās un darba lietas, kas tika aizvestas uz Krieviju astoņdesmito gadu beigās.

Samērā nesen vairākos medijos parādījās informācija, ka deviņdesmito gadu sākumā kādā Rīgas betonu izstrādājumu cehā tika sadedzināti autofurgoni ar bijušās Valsts drošības komitejas dokumentiem.²

Valsts drošības komitejas pārstāvi, kas ieradies cehā dienu iepriekš, esot interesējusi katlumāja, jo tajā darbināti divi ar oglēm kurināmi vertikāli katli, kas bijuši aprīkoti ar dūmgāzu attīrīšanas sistēmām, piemēroti arī degošu papīra pelnu uztveršanai.

Pārstāvis no Valsts drošības komitejas esot pieprasījis, lai naktī betona cehā neviens neatrastos, un viņi paši kurināšot un katlus izmantošot savām vajadzībām. Krēslai iestājoties, atbraukušas divas slēgtas automašīnas, un dedzināšana notikusi visu nakti.

Derētu sarīkot plašu aptauju un uz tās pamata pielikt punktu tā dēvētajiem čekas maisiem. Varianti ir vairāki: nodot arhīvā, publiskot, atstāt slepenībā. Arhīvā piekļuve būtu ikvienam, kas vēlētos ar tiem iepazīties. Varētu publiskot, ja tajā būtu arī čekas uzticības personas. Atstāt slepenībā nozīmē neko nemainīt.

Tomēr pastāv labāks variants, kā pielikt punktu: 17. jūnijā kartotēku sadedzināt Doma laukumā vai citādā veidā iznīcināt, tādējādi saraujot saites ar pagātnes mantojumu, bez kura Latvijas Republika var iztikt un attīstīties daudz veiksmīgāk. Ja reiz iepriekš dokumenti jau ir dedzināti, svarīgākā daļa aizvesta projām, kāpēc nesadedzināt arī atlikumu, lai miers uz visiem laikiem.