Kaut gan par jauno, daudz stingrāko personiskās informācijas aprites kārtību, ko nosaka Vispārīgā datu aizsardzības regula, bija zināms jau ļoti sen, nopietna iedziļināšanās – kas un kā mainīsies – Latvijas sabiedrībā sākās tikai īsi pirms regulas spēkā stāšanās 25. maijā. Neskatoties uz to, ka iestādes un uzņēmumi jau ilgstoši ir apmācījuši savus darbiniekus, tikai prakse rādīs, kāda būs jaunā regulējuma ietekme un vai tas sasniegs savus patiesos sākotnējos mērķus – pasargāt personas no nesamērīgiem un nevēlamiem privātās dzīves aizskārumiem digitālajā laikmetā, kad liela daļa dzīves rit virtuālajā realitātē (sociālie tīkli utt.) un dati (klientu "profili" u.tml.) ir ārkārtīgi vērtīga prece jebkuram komersantam.

Tomēr regula nedarbosies tukšā vietā – tai harmoniski un līdzsvaroti jāiekļaujas Eiropas Savienības tiesību telpā un tās dalībvalstu nacionālajās tiesiskajās sistēmās. Šajā aspektā jau kopš regulas izstrādes pirmsākumiem pastāvēja bažas par citu aizsargāto vērtību apdraudējumu, galvenokārt par to, vai, sargājot privātumu, gribot negribot netiks grauts fundamentālais demokrātijas pamatbalsts – vārda brīvība, tai skaitā arī preses brīvība.

Šādas bažas ārvalstu mediji pauda jau kopš regulas izstrādes pirmsākumiem, galvenos riskus saskatot divos aspektos: pirmkārt, nepamatoti "aizsedzoties" ar datu regulu, valsts iestādes un amatpersonas turpmāk varētu būtiski apgrūtināt žurnālistu piekļuvi viņu darbam nepieciešamajai informācijai, kas principā apdraudētu mediju eksistences jēgu; otrkārt, atsaucoties uz regulu, medijiem varētu uzbrukt arī privātpersonas, kas nokļūtu žurnālistu uzmanības lokā. Kopumā tas novestu pie vēl lielākas mediju situācijas pasliktināšanās, kaut arī stāvoklis pēdējos desmit gados jau tāpat ir ļoti komplicēts – apstākļos, kad sociālie tīkli rada iespēju katram pašam "būt sev žurnālistam" un aizvien lielāka daļa sabiedrības izvēlas dzīvot mākslīgos informācijas "burbuļos", analītiskie, redakcionālie mediji visā pasaulē cīnās ar iepriekš nepiedzīvotām eksistenciālām grūtībām. Par demokrātiskas sabiedrības likteni, ja šī mediju izdzīvošanas cīņa izrādītos bezcerīga, ilūzijas nevar lolot.

Tikai regulas piemērošana rādīs, vai šīs mediju bažas ir bijušas pamatotas, tostarp arī Latvijā, kur skaidru nošķīrumu starp regulas pamatuzdevumiem (personas datu aizsardzība jaunajā digitālajā realitātē) un nevēlamiem blakusefektiem (vārda un preses brīvības ierobežošana) noteiks par regulas ieviešanu atbildīgās institūcijas – Datu valsts inspekcijas – sabiedrībai un medijiem skaidra, saprotama un konsekventa pozīcija. Lai nekādā gadījumā nenotiktu kā sensenajā aforismā par bērnu, kas tiek izgāzts no vannas kopā ar ūdeni!

Ļoti vienkāršoti runājot: arī pēc regulas ieviešanas joprojām spēkā ir gan Satversmes 96., gan 100. pants, un abi tie atrodas mūsu pamatdokumenta ārkārtīgi būtiskajā cilvēktiesību nodaļā.