Netaisnas iedzīvošanās institūta attīstība Civillikumā

Netaisnas iedzīvošanās pirmsākumi meklējami romiešu tiesībās, kur galvenais līdzeklis aizsardzībai pret netaisnīgu iedzīvošanos bija condictio¹ (kondikcija – atprasījuma sūdzība).² Šī prasība savā klasiskajā formā noteica, ka atbildētājam ir pienākums nodot lietu vai naudas summu prasītājam, nenorādot iemeslu, kādēļ šāda darbība jāveic. Lai arī princips bija abstrakts, tam bija zināmi piemērošanas priekšnoteikumi: iedzīvošanās jābūt ne tikai uz citu rēķina, bet arī netaisnīgai un prettiesiskai.³

Netaisnas iedzīvošanās principam attīstoties, par to rakstīja vairāki juristi, kā rezultātā Justiniāna kodifikācijas Digestu 12. grāmatā ir izšķirti četri dažādi condictio,⁴ kuri vēlāk tika kodificēti Vietējo likumu kopojuma⁵ III daļā, pievienojot šiem četriem atprasījumiem vēl vienu – "Tā atprasījums, ar ko otrs iedzīvojies".

Latvijas Republikas Civillikuma autori, nedaudz koriģējot Vietējo likumu kopojuma tekstu, likuma ceturtās daļas piektajā apakšnodaļā pārņēmuši visus piecus prasījumus no netaisnas iedzīvošanās tostarp "Tā atprasījumu, ar ko otrs iedzīvojies", kas šobrīd ir pazīstams kā "Vispārējs atprasījums iedzīvošanās dēļ". Lai arī izpratne par katru no prasījumiem laika gaitā ir mainījusies, Digestu 12. grāmatā ietvertās normas ar Vietējo likumu kopojuma starpniecību ir ietekmējušas Civillikuma deviņpadsmitās nodaļas piekto apakšnodaļu.

Tomēr šobrīd Civillikumā pastāvošā netaisnas iedzīvošanās sistēma ir arhaiska un tajā trūkst konkrētas vienotas sistēmas, lai panāktu taisnīgu strīda atrisinājumu. Tiesu praksē šo iemeslu dēļ rodas problēmas: pastāv prasījumu konkurence, prasības tiek pamatotas ar vairākiem pantiem,⁶ jo prasītājam nav skaidrības, kurš no tiem būtu jāpiemēro. Ja prasība tiek pamatota ar nepareizo pantu, to mēdz noraidīt.

Tajā pašā laikā Civillikuma 2391. panta dispozīcija liek domāt, ka tā ir vispārēja, taisnīgumā balstīta netaisnu iedzīvošanos paskaidrojoša norma, kuru norādot, prasītājs papildus pamato savu prasību, tomēr tā piemērojama tikai, ja nav iespējams izmantot nevienu citu atprasījuma veidu. Tiesas neatzīst vispārējā atprasījuma piemērošanu visos gadījumos, kad pastāv prasījums no netaisnas iedzīvošanās, kas ievērojami noniecina tā praktiskās izmantošanas iespējas, līdz ar to sistēma ir sadrumstalota un sarežģīta (skat. attēlu).

Prasījumu no netaisnas iedzīvošanās sistēma Civillikumā

Izpildījums

Kamēr Kopējais modelis kā vienu no prasības priekšnoteikumiem izšķir iedzīvošanos, Civillikums nesniedz definīciju jēdzienam "iedzīvošanās", jo tas tiek piepildīts ar saturu katrā konkrētā gadījumā, ja izpildās normas priekšnoteikumi. Visos atprasījumos viens no priekšnoteikumiem, lai vispār runātu par netaisnu iedzīvošanos, ir izpildījums. Neesoša parāda izpildījuma atprasījuma (CL 2369. pants) un nākamā notikuma izredzēs izpildītā atprasījuma (CL 2384. pants) gadījumos izpildījumu devis pats prasītājs, bet, kad atprasījums celts netikumīga vai pretlikumīga pamata dēļ (CL 2387.