Modernās medicīnas attīstība liek izdarīt secinājumus par medicīnisko kļūdu ietekmi uz cilvēku dzīvību un veselību. Amerikas Savienotajās Valstīs trešais lielākais nāves cēlonis ir medicīniskās kļūdas.¹ Šis fakts jau izsaucis zinātnisku interesi arī Latvijā.² Par Latviju gan šādu datu nav, bet Eiropas Komisija secinājusi, ka 8–12 % slimnīcā uzņemto pacientu ir ar veselības aprūpi saistītu negadījumu upuri. Runa var būt par veselības aprūpē iegūtām infekcijām (aptuveni 25 % no visiem nevēlamajiem notikumiem), ārstniecības kļūdām, ķirurģiskām kļūdām, medicīnas iekārtu vai instrumentu kļūmēm, diagnostikas kļūdām, pēc izmeklēšanas rezultātu saņemšanas nesniegtu palīdzību.³

Šie epidemioloģiskie pētījumi norāda uz tendenci, kas prasa atbilstošus, t.sk. juridiskus, risinājumus. Pēdējos gados Eiropas Savienībā, arī Latvijā, ir novērojama tendence analizēt medicīniskas kļūdas, distancējoties no konkrēta ārsta atbildības. Nozares profesionāļi spriež, vai labāk lietot jēdzienu "medicīniskā kļūda" vai "nevēlams gadījums",⁴ izskan autoritatīvi ierosinājumi atteikties no Krimināllikuma 138. panta.⁵

Šī raksta uzdevums nav atspoguļot visas pēdējā laika pacientu drošības koncepcijas, bet gan apskatīt, kā praksē darbojas Ārstniecības riska fonds, kas ieviests sabiedrības veselības nozares pētījumu rezultātā tapušās Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 9. marta Direktīvas 2011/24/ES par pacientu tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē⁶ (turpmāk – Direktīva) ietekmē.

Direktīva nosaka dalībvalsts pienākumu nodrošināt pacientiem, ka ir pieejamas pārredzamas sūdzību procedūras un mehānismi, kas dod viņiem iespēju lūgt aizsardzības līdzekļus saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem, ja sniegtās veselības aprūpes dēļ ir nodarīts kaitējums. Šajā sakarā 2013. gada 25. oktobrī Latvijā pēc Zviedrijas un Dānijas parauga tika ieviests jau minētais Ārstniecības riska fonds, no kura pacienti var saņemt atlīdzību par veselībai nodarīto kaitējumu bez ārsta vainas konstatēšanas.

Rakstā ir analizēta Ārstniecības riska fonda procesuālā kārtība, cēloņsakarības starp kaitējumu personai un sniegto veselības aprūpi noteikšanas problemātika, kompensācijas apmēra noteikšanas jautājums un līdzšinējā darbība. Rakstā ir izdarīti secinājumi par fonda koncepta ieviešanas atbilstību Direktīvai, Pacientu tiesību likumam, vispārējiem procesuālajiem principiem, iestādes un tiesu prakses attīstības tendencēm, kā arī sniegti priekšlikumi, lai uzlabotu fonda saturisko un procesuālo darbību.

Pacientu tiesības uz atlīdzību

Ārstniecības personu atbildību par pacienta veselībai nodarīto kaitējumu un pacienta tiesības uz atlīdzību vispārīgi nosaka Ārstniecības likums,⁷ likums "Par prakses ārstiem",⁸ Pacientu tiesību likums⁹ un Civillikuma¹⁰ normas par neatļautu darbību un vainas pakāpēm (1635.–1650. p.), par miesas bojājumiem (2347.–2351. p.). Kopš Pacientu tiesību likuma spēkā stāšanās pacientu tiesības uz atlīdzību expressis verbis ir noteiktas Pacientu tiesību likuma 16. pantā. Pacientu tiesības uz kompensāciju ir noteiktas arī Eiropas Pacientu tiesību hartā,¹¹ kas gan nav normatīvs akts, bet noder kā tiesību avots. Ar 2013. gada 17. oktobra likumu "Grozījumi Pacientu tiesību likumā"¹² tika ieviests pacientu tiesību aizsardzības līdzeklis "Ārstniecības riska fonds", kura darbību reglamentē arī Ministru kabineta 2013. gada 5. novembra noteikumi Nr. 1268 "Ārstniecības riska fonda darbības noteikumi"¹³ (turpmāk – ĀRF noteikumi). Šajos noteikumos tika veikti grozījumi ar Ministru kabineta 2016. gada 19. janvāra noteikumiem Nr. 44 "Grozījumi Ministru kabineta 2013. gada 5. novembra noteikumos Nr. 1268 "Ārstniecības riska fonda darbības noteikumi"".¹⁴

Pacientam ir tiesības uz atlīdzību par 1) veselībai vai dzīvībai nodarīto kaitējumu (arī morālo kaitējumu) un 2) ārstniecības izdevumiem. Atlīdzību no Ārstniecības riska fonda izmaksā no 2014. gada 1. maija par kaitējumu, kas nodarīts pacientam pēc 2013. gada 25. oktobra.

Tādējādi kopš 2013. gada 25. oktobra nomainījās pacientu tiesību uz atlīdzību procesuālā paradigma. Proti, līdz 2013. gada 25. oktobrim persona, kurai ārstniecības procesā nodarīts kaitējums, t.i., pacients, veselībai nodarītā kaitējuma kompensāciju prasīja no ārstniecības iestādes vai ārstniecības personas. Strīdu gadījumā šo pacienta prasību izskatīja tiesa civilprocesuālā vai kriminālprocesuālā kārtībā kā mantiskās kompensācijas pieteikumu krimināllietās, kur apsūdzība celta pēc Krimināllikuma¹⁵ 138. panta. Arī šobrīd tiesas krimināllietās vai prasības kārtībā izskata lietas par pacienta dzīvībai vai veselībai nodarītā kaitējuma, kas nodarīts līdz 2013. gada 25. oktobrim, piedziņu. Iepriekš teiktā sakarā vērā ņemama ir prof. O. Joksta publikācija "Morālais kaitējums: zaudējumu atlīdzināšana"¹⁶ žurnāla "Jurista Vārds" 2005. gada 26. aprīļa numurā. Savukārt lietām par pacienta dzīvībai vai veselībai nodarīto kaitējumu pēc 2013. gada 25. oktobra ir radīts īpašs administratīvi tiesisks mehānisms jeb pacientu tiesību aizsardzības līdzeklis – jau minētais Ārstniecības riska fonds. Ar jaunā koncepta ieviešanu ir notikusi procesuālo principu izmaiņa. Civilprocesuālos un kriminālprocesuālos principus – pušu sacīksti un pušu līdztiesību – aizstāj objektīvās izmeklēšanas princips un pārējie administratīvā procesa principi.

Latvijas Ārstu kongresa (2017. gada 21.–23. septembrī) ietvaros notikušās konferences "Medicīna un jurisprudence" laikā tika noskaidrots, ka juristu vidū valda nevienprātība – ir sastopami viedokļi, ka pacients jo­projām ar prasību (vai pieteikumu) par veselībai nodarīto kaitējumu var nevērsties Ārstniecības riska fondā, bet gan – civilprocesuālā kārtībā vispārējās jurisdikcijas tiesā. Autori šādu viedokli uzskata par kļūdainu, jo Ārstniecības riska fonds viennozīmīgi ir uzlūkojams par "noteikto lietas iepriekšējās ārpustiesas izskatīšanas kārtību" Civilprocesa likuma¹⁷ 132. panta pirmās daļas 7. punkta izpratnē, kas ir pamats taisīt lēmumu par atteikšanos pieņemt prasības pieteikumu.

Ārstniecības riska fonda vispārējie principi ir noteikti Pacientu tiesību likuma 17. pantā, bet tā darbību reglamentē ĀRF noteikumi. Fonda institucionālā uzbūve ir duāla, proti, tā organizāciju nodrošina divas Veselības ministrijas tiešās padotības iestādes:

– Veselības inspekcija (kas veic ekspertīzi, sagatavo atzinumu un nosaka kaitējuma apmēru procentos, kā arī vērtē ārstniecības izdevumu saistību ar pacientam nodarītā kaitējuma seku mazināšanu vai novēršanu),

– Nacionālais veselības dienests (kas pieņem iesniegumus, pārbauda to atbilstību formālajām prasībām, administrē Ārstniecības riska fonda līdzekļus un, pamatojoties uz inspekcijas atzinumu, pieņem lēmumu par atlīdzības izmaksāšanu vai par atteikumu to izmaksāt, kā arī izmaksā atlīdzību no Ārstniecības riska fonda).

Atbilstoši Pacientu tiesību likuma 17. panta otrajai daļai Nacionālā veselības dienesta lēmumu un faktisko rīcību attiecībā uz pacientam izmaksājamo atlīdzību no Ārstniecības riska fonda var apstrīdēt Veselības ministrijā, bet tās lēmumu var pārsūdzēt tiesā Administratīvā procesa likuma¹⁸ noteiktajā kārtībā.