Subsidiaritāte

1. Kopš 2010. gada, kad tika uzsākts tā sauktais Interlākenas process Konvencijas sistēmas reformai un Tiesas efektivitātes uzlabošanai, vairākās augsta līmeņa konferencēs, jo īpaši 2012. gada Braitonas konferencē un 2015. gada Briseles konferencē, ir uzsvērta subsidiaritātes principa loma Tiesas darbā. Subsidiaritāte nozīmē, ka pienākums nodrošināt Konvencijā un tās protokolos garantētās tiesības un brīvības vispirms gulstas uz valstīm, to atspoguļo arī Konvencijas 1. pants "Pienākums ievērot cilvēktiesības": "Augstās Līgumslēdzējas Puses nodrošina ikvienam, kas atrodas to jurisdikcijā, šīs Konvencijas I sadaļā minētās tiesības un brīvības." Šī pienākuma izpildē valstīm ir zināma rīcības brīvība, un, kā to vairākkārt ir atzinusi pati Tiesa, tai ir nepieciešami būtiski iemesli, lai nacionālo iestāžu, tajā skaitā nacionālo tiesu, sniegto lietas faktu izvērtējumu un piemērojamo tiesību normu interpretāciju aizstātu ar savu vai lai nonāktu pie atšķirīgiem secinājumiem. Citiem vārdiem sakot, pienākums ievērot cilvēktiesības nozīmē valsts iestāžu pienākumu iztulkot un piemērot nacionālo tiesību normas atbilstoši Konvencijai un Tiesas praksei, un Konvencijas izveidotais starptautiskais cilvēktiesību aizsardzības mehānisms ir pakārtots nacionālajām sistēmām. Savukārt Tiesas loma ir uzraudzīt, vai valstīm dotās rīcības brīvības ietvaros nacionālo iestāžu pieņemtie lēmumi ir atbilstoši Konvencijas prasībām. Subsidiaritātes principa nozīmīgumu apliecina arī tas, ka Konvencijas 15. protokols, kas tika atvērts parakstīšanai 2013. gada 24. jūnijā, paredz grozīt Konvencijas ievadu un iekļaut tajā atsauci uz šo principu.

2. 2017. gadā izlemtajās Latvijas lietās saskatāma gan subsidiaritātes principa saturiskā izpausme, gan procesuālā.

Nacionālo iestāžu sniegtā pamatojuma nozīme

3. Pirmkārt, vairākās lietās redzams, ka Tiesa pēc būtības nepārskatīs nacionālo iestāžu, tajā skaitā tiesu, nolēmumus, kas ierobežo vai iejaucas personas cilvēktiesībās, ja tie nenorāda uz acīmredzamu patvaļu vai neatbilstību Konvencijas prasībām un nacionālo iestāžu sniegtā argumentācija un pamatojums šādiem ierobežojumiem Tiesai kopumā nerada šaubas par vispusīgu un Konvencijas standartiem atbilstošu lietas faktu vērtējumu.

4. Piemēram, lietā "S.N. un T.D. pret Latviju" sūdzības iesniedzēji uzskatīja, ka viņu izraidīšana no Latvijas bija nesamērīga iejaukšanās viņu tiesībās uz ģimenes dzīves neaizskaramību, taču Tiesa norādīja, ka Latvijas administratīvo tiesu nolēmumos ir vispusīgi vērtēti visi lietas fakti, jo īpaši iesniedzēju saikne ar valsti, uz kuru viņi tiek izraidīti, un viņu ģimenes situācija.