13. panta tapšanas vēsture

Digitālo tehnoloģiju attīstība "mainījusi to, kā darbi un citi aizsargātie priekšmeti tiek radīti, ražoti, izplatīti un izmantoti,"⁸ un 2001. gada Eiropas autortiesību direktīva⁹ ir novecojusi. Šis arguments bija pamatā vairāk nekā divus gadus¹⁰ ilgstošajām Eiropas Parlamenta debatēm par jauno Eiropas Autortiesību direktīvu¹¹ (turpmāk – Direktīva).

2016. gada 14. jūnijā Eiropas Komisija piedāvāja pirmo Direktīvas versiju.¹² 2018. gada 20. jūnijā Eiropas Parlamenta Juridiskā un cilvēktiesību komisija apstiprināja savu Direktīvas projektu,¹³ tomēr 5. jūlijā Eiropas Parlaments noraidīja mandāta piešķiršanu par Direktīvu atbildīgajam ziņotājam Akselam Fosam (Axel Voss) uzsākt Direktīvas projekta saskaņošanu ar Padomi,¹⁴ deputātiem izsakot vēlmi septembrī vēlreiz debatēt par direktīvas saturu. Divi no galvenajiem iemesliem šādai reakcijai bija Direktīvas 11. un 13. pants – pirms balsojuma par šiem pantiem savus iebildumus izteica gandrīz viens miljons iedzīvotāju¹⁵ un vairāk nekā 145 nevalstiskās organizācijas,¹⁶ paužot bažas par draudošo interneta cenzūru. Tādēļ A. Fosam tika noteikts sagatavot jaunu 13. panta redakciju, kas tika apstiprināta septembrī.¹⁷

2018. gada nogalē sākās Trialoga sarunas starp Eiropas Parlamentu, Eiropas Savienības Padomi un Eiropas Komisiju, tomēr vairākas reizes debates beidzās bez rezultāta.¹⁸ 2019. gada 21. janvārī plānotā pēdējā tikšanās 18. janvārī tika atcelta, Eiropas Savienības Padomē darbojošo valstu ministriem nespējot vienoties par 11. un 13. panta gala versiju.¹⁹ Tas nozīmē, ka sarunas krietni ieilgs un situācija ir vēl sarežģītāka, nekā varēja šķist.

Panta saturs un attīstība

Sākotnējā Eiropas Parlamenta piedāvātā panta versija un reakcija uz to

Sākotnējā versijā pants lakoniski noteica, ka informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem sadarbībā ar tiesību īpašniekiem būs jāveic pasākumi, kas nodrošina savstarpēji noslēgto licences līgumu funkcionēšanu. Platformām būtu bijis jākontrolē, lai tajās pilnībā nebūtu pieejami darbi vai citi tiesību objekti, ko kā aizskarošus identificējuši tiesību īpašnieki. Minētajiem pakalpojumu sniedzējiem jāievieš sūdzību un kompensāciju mehānismi.²⁰

Praksē tas nozīmētu, ka tādām lielapjoma lietotāju saturu saturošām platformām kā Youtube, Instagram un Tumblr vispirms būtu jāvienojas ar satura turētājiem par licenču līgumu noslēgšanu. Pēc tam platformām sadarbībā ar satura īpašniekiem būtu jānodrošina, ka pakalpojumos nav neatļauti pieejami aizsargāti darbi vai citi tiesību objekti. Atbilstoši šādam regulējumam filtri kā pirmie izskatītu visu lietotāju augšupielādēto saturu un pieņemtu lēmumu par tā atļaušanu augšupielādei vai augšupielādes liegumu, ja jaunais saturs aizskartu kāda jau aizsargāta lietotāja autortiesības. Automātiska satura bloķēšana būtu aizliegta – tomēr katrs augšupielādējamais fails tiktu izvērtēts.

Atbilstoši Juridiskās komisijas skaidrojumam galvenais šī regulējuma mērķis bija noteikt platformu atbildību par autortiesību pārkāpumiem un nodrošināt autortiesību ievērošanu, vienlaikus netaisnīgi neierobežojot vārda brīvību.²¹ Norma esot izveidota, reaģējot uz netaisnīgo situāciju, ka autoru darbi rada lielus ienākumus tiešsaistes platformām, tomēr no šiem līdzekļiem paši autori nesaņem gandrīz neko.²² Šādu pozīciju un 13. panta pieņemšanu pašsaprotamā kārtā atbalstīja gandrīz visas Briselē aktīvās organizācijas, kas pārstāv autortiesību īpašniekus un profesionālās radošās personas.²³ To skaitā ir, piemēram, Eiropas filmu direktoru federācija, Eiropas scenogrāfu federācija un Audiovizuālo autoru biedrība. Organizāciju ieskatā, ilgtermiņa ieguvumi līdzsvaros īstermiņa sekas.