Par audiovizuālās licences maksas atbilstību ES tiesībām

Lietā C-492/17 Rittinger u.c. EST vērtēja, vai dalībvalsts ir tiesīga noteikt obligātus audiovizuālās licences maksājumus, kas tiek novirzīti sabiedriskajām raidorganizācijām, un vai šādi noteikumi nav pretrunā ES normatīvajiem aktiem, kas ierobežo valsts atbalstu, kā arī aizliedz likt šķēršļus uzņēmējdarbībai un ierobežot informācijas apriti.

Vācijas normatīvie akti kopš 2013. gada paredz obligātus audiovizuālās licences maksājumus, kuri tiek izmantoti sabiedriskās apraides finansēšanai. Šie maksājumi jāveic par katru mājsaimniecību vai saimnieciskās darbības vietu. Audiovizuālās licences maksājumi tika ieviesti, izdarot grozījumus iepriekš pastāvošajā kārtībā, saskaņā ar kuru ar audiovizuālo abonentmaksu bija aplikts uztvērējaparatūras valdījums. Vairākas personas laika posmā no 2013. gada janvāra līdz 2016. gada beigām šos maksājumus neveica, tādēļ SWR (reģionāla sabiedriska raidorganizācija) sāka īstenot piespiedu piedziņas darbības pret šīm personām. Parādnieki, iebilstot pret šīm darbībām, cēla tiesā prasības, lūdzot atzīt SWR darbības par prettiesiskām. Pirmās instances tiesa prasības apmierināja, bet apelācijas instances tiesa noraidīja. Izskatot lietas kasācijas kārtībā, kasācijas instances tiesa vērsās EST ar prejudiciālajiem jautājumiem, uzskatot, ka lietā piemērojamie normatīvie akti neatbilst ES tiesībām, jo šie maksājumi faktiski ir valsts atbalsts, par ko nav paziņots Eiropas Komisijai (turpmāk – Komisija) un kas turklāt tiek izmantots, lai ieviestu jaunu virszemes ciparu apraides sistēmu, ko nevarēs izmantot ārvalstu raidorganizācijas. Turklāt faktiski šādā veidā sabiedriskās apraides organizācijas gūst ekonomiska rakstura priekšrocības, kuras nav pieejamas privātajām raidorganizācijām. Tāpat, tiesas ieskatā, ar šādu maksu tiek apdraudēta informācijas brīvība, ierobežojot piekļuvi jebkāda veida informācijai, ko pārraida ar satelīta, kabeļu vai mobilo telefonsakaru tīkla starpniecību. Turklāt tā ierobežo tiesības veikt uzņēmējdarbību.

EST vispirms atzina, ka tādas izmaiņas dalībvalsts sabiedriskās apraides finansēšanas shēmā kā Vācijā veiktie grozījumi, ar kuru audiovizuālā abonentmaksa, ar ko apliek valdījumā esošu uztvērējaparatūru, tiek aizstāta ar audiovizuālās licences maksu, ar ko apliek apdzīvotu mājokli vai izmantotu saimnieciskās darbības vietu, šī noteikuma izpratnē nav uzskatāmas par pastāvoša atbalsta izmaiņām, par kurām ir jāpaziņo Komisijai saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD) 108. panta 3. punktu.¹ Šādi EST secinājumi pamatoti ar to, ka:

1) grozījumi nav skāruši Vācijas sabiedriskās apraides finansēšanas shēmas mērķi,

2) no shēmas ieguvēji ir tie paši, kas iepriekš,

3) nav grozīts sabiedriskajām raidorganizācijām uzticētais sabiedrisko pakalpojumu uzdevums vai šo raidorganizāciju darbības,

4) ir grozīta šīs licences maksas apliekamība.²

Turklāt EST atzina, ka pamatlietā aplūkotā grozījuma mērķis ir vienkāršot audiovizuālās licences maksas iekasēšanas nosacījumus, ievērojot tehnoloģiju attīstību, kā arī grozījumu rezultātā nav būtiski pieauguši sabiedrisko raidorganizāciju ienākumi, ar ko paredzēts segt izdevumus saistībā ar tām uzticēto sabiedriskā pakalpojuma funkciju pildīšanu.