Pateicoties tehnoloģiju attīstībai un to sniegtajām iespējām (jo īpaši atrašanās vietas tehnoloģijām, iespējām uzglabāt un sistematizēt liela apjoma datus, digitālajai saziņai u.c.), pēdējo desmit gadu laikā ir attīstījies tāds fenomens kā līdzdalības ekonomika.¹ No vienas puses, līdzdalības ekonomikai ir daudz atbalstītāju, kas to uzņem ar sajūsmu, jo tā dod iespēju pakalpojumus saņemt ātrāk, ērtāk un lētāk, apgrozībā iesaistot resursus, kas personām pieder, bet attiecīgajā brīdī netiek izmantoti.² No otras puses, līdzdalības ekonomika ir radījusi zināmu paniku, jo tā būtiski konkurē ar tradicionālo pakalpojumu sniedzējiem,³ kā arī saistās ar pietiekami nopietniem riskiem patērētāju drošībai, darbinieku tiesību ievērošanai, pakalpojumu un preču kvalitātei, nodokļu nomaksai u.c. svarīgiem jautājumiem.⁴

Pastāv dažādi viedokļi par to, kādas aktivitātes līdzdalības ekonomika aptver. Līdzdalības ekonomika ir ļoti daudzpusēja – pastāv viedokļi, ka tā ir attiecināma gan uz tirdzniecību (piemēram, eBay), gan arī pakalpojumu sniegšanu (piemēram, Uber, Airbnb, Taskrabbit, BlaBlaCar). Tomēr tieši pakalpojumu sniegšana ir tās nozīmīgākā daļa,⁵ kas arī pēc būtības atbilst līdzdalības ekonomikas principiem – dalīšanās ar sev piederošiem brīviem resursiem,⁶ tāpēc autore šajā rakstā pievērsīsies tieši līdzdalības ekonomikas pakalpojumiem.

Līdzdalības ekonomikas pakalpojumu sniegšana atšķiras no veida, kādā tie paši pakalpojumi ir tikuši sniegti agrāk (tradicionāli), tāpēc tas ir radījis problēmas šos pakalpojumus regulēt, izmantojot pieejas, kādas tiek izmantotas tradicionālo pakalpojumu regulēšanai.⁷ Pamatā šīs atšķirības ir saistītas ar jautājumu, kas ir šo pakalpojumu sniedzējs. Tradicionālo pakalpojumu sniegšanas gadījumā pakalpojuma sniedzēja noteikšana parasti grūtības nesagādā – vēršanās pie pakalpojuma sniedzēja un pakalpojuma saņemšana no viņa parasti notiek tieši, vai arī ir stingri nošķiramas pakalpojumu sniedzēja un starpnieka kompetences. Savukārt līdzdalības ekonomikas pakalpojumiem pakalpojuma sniedzēja noteikšana nav tik vienkārša, jo gala pakalpojumu sniedz noteikta persona, taču pakalpojuma sniegšanā lielākā vai mazākā mērā ir iesaistīta arī interneta vietne vai aplikācija. Tomēr jautājums par to, kas ir pakalpojuma sniedzējs līdzdalības ekonomikā, ir ļoti būtisks, jo no tā ir atkarīgs gan tas, kura persona var pretendēt uz pakalpojumu sniegšanas brīvības baudīšanu Eiropas Savienībā (turpmāk – ES), gan arī tas, kura persona ir atbildīga par patērētāju tiesību aizsardzības noteikumu ievērošanu, kaitējumu, kas nodarīts ar neatbilstošas kvalitātes pakalpojumu, kā arī citiem pienākumiem, kas attiecas uz pakalpojumu sniedzējiem.

Šā raksta mērķis ir noteikt, kas ir uzskatāmi par pakalpojuma sniedzējiem līdzdalības ekonomikā ES tiesību un pakalpojumu sniegšanas brīvības kontekstā, analizējot ES normatīvajos aktos ietvertās definīcijas un Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – EST) judikatūrā paustās atziņas par līdzdalības ekonomikas pakalpojumiem un digitālo vidi. Lai arī raksta ietvaros uzmanība vairāk pievērsta jautājumam par to, kas var baudīt pakalpojumu sniegšanas brīvību, autoresprāt, rakstā sniegtās atziņas būs noderīgas, arī risinot citus jautājumus, kas saistīti ar līdzdalības ekonomiku, piemēram, par atbildības sadalījumu.

1. Pakalpojumu sniegšanas brīvība – viena no četrām ekonomiskajām pamatbrīvībām

Pakalpojumu sniegšanas brīvība ir nostiprināta Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD) 56. pantā, kas paredz, ka ES ir aizliegti pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumi dalībvalstu pilsoņiem, kas uzņēmējdarbību veic vienā dalībvalstī, bet pakalpojumus sniedz citas dalībvalsts personai. Tā ir viena no četrām ekonomiskām pamatbrīvībām, kas ir vienotā tirgus pamatā.