Profesors Daiņus Žalims savā referātā "Juridiskais pamatojums kompensācijas pieprasīšanai par padomju okupācijas laikā nodarītajiem zaudējumiem" norādīja, ka Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (turpmāk – PSRS) rīcība pret Baltijas valstīm un to iedzīvotājiem no starptautisko tiesību viedokļa bija nelikumīgas un Krievijas Federācijai kā PSRS turpinātājvalstij ir jāuzņemas atbildība par šo rīcību. Tiek atzīts, ka starptautiski prettiesiska rīcība ir veikta, ja ir pārkāptas starptautiskās saistības: pret valsti, pret fizisku personu vai pret starptautisko sabiedrību.

Tādējādi turpmāk tiks izskatītas iespējamās Baltijas valstu darbības.

Cietušās valsts darbības

Starptautiskā līmenī jebkurai cietušai valstij ir neapstrīdamas tiesības prasīt atbildību no valsts, kura pārkāpj konkrētas saistības. Tāpēc vispirms ir svarīgi atklāt, kā Baltijas valstis var saukt pie atbildības Krievijas Federāciju kā PSRS valstiskuma turpinātāju par zaudējumiem, kas Baltijas valstīm nodarīti padomju okupācijas laikā.

Līdz šim nav panākta nekāda vienošanās starp Krievijas Federāciju un kādu no Baltijas valstīm atlīdzināšanas jautājumā, bet pušu nostājas šķiet nesamierināmas. Tomēr Apvienoto Nāciju Organizācijas (turpmāk – ANO) statūtu 33. pantā strīdus ļauts risināt tikai mierīgā ceļā, un šos risinājumus var iedalīt divās kategorijās – diplomātiskās metodes un strīdu iztiesāšana.

Iespējamās diplomātiskās metodes, ko varētu mēģināt izmantot, lai atrisinātu zaudējumu atlīdzināšanas jautājumu, ir sarunas, apsekošana un samierināšana. Tiek ieteiktas sarunas, lai pilnībā kontrolētu jautājumu, par ko vienojas iesaistītās puses, un divas pārējās metodes, jo to piemērošana ir saistīta ar neatkarīgu faktisko apstākļu izpēti.

Mediācija acīmredzot būtu jānoraida, jo tās panākumi ir atkarīgi no iesaistīto pušu labās gribas un Krievijas Federācija parasti nerīkojas labticīgi, it īpaši, ja uzskata, ka jautājums ir vērsts pret Krievijas Federācijas interesēm.¹

Pašlaik nav iespējams izmantot arī reģionālās institūcijas, jo nav nevienas tādas reģionālas institūcijas, kurai būtu efektīvs mehānisms mierīgai strīdu atrisināšanai un kuru dalībnieces vienlaicīgi ir Krievijas Federācija un Baltijas valstis.

Plašāk tiks apspriestas sarunas kā valsts praksē visbiežāk izmantotā metode. Nesekmīgo sarunu mēģinājumu vēsture ar Krievijas Federāciju nenozīmē, ka šīs metodes turpmāka izmantošana nav iespējama. Vācijas veiktā atlīdzināšana ebrejiem pēc Otrā pasaules kara ir visplašāk zināmais un, iespējams, vienīgais piemērs sarunām par atlīdzināšanu starp valstīm (Vāciju un Izraēlu) saistībā ar nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem.² No šā piemēra gūtās atziņas liecina, ka attiecīgo dalībnieku iesaistīšana ir ļoti svarīga, lai panāktu plašāku sarunu rezultātu pieņemšanu.

Tādējādi būtu ieteicams atklātu sarunu modelis, kad sarunas notiek publiski auditorijas priekšā.³ Tomēr jāatzīst, ka diplomātiskās metodes var būt efektīvas tikai tad, ja visas attiecīgās valstis ir ieinteresētas to piemērošanā. Šo interesi var veicināt, ja cietusī valsts atlīdzinājuma iegūšanai izvēlas piemērot pretpasākumus. Šeit analizētajā gadījumā pretpasākums būtu konkrētu starptautisko saistību pret Krieviju izpildes pagaidu apturēšana, ko veiktu jebkura no Baltijas valstīm, lai iegūtu atlīdzinājumu. Šo līdzekli nav viegli piemērot, jo tam jāatbilst materiālajām un procesuālajām prasībām (skat. 1. attēlu).

Līdz šai dienai Lietuvai ar Krievijas Federāciju ir 39, Latvijai – 46 un Igaunijai aptuveni 30 spēkā esoši divpusējie līgumi. Šos divpusējos līgumus kā iespējamo pretpasākumu avotu varētu apsvērt, ņemot vērā tiem piemērojamos ierobežojumus. Visos divpusējos līgumos par diplomātiskajām un konsulārajām attiecībām ir ietvertas saistības, kuras nevar uz laiku apturēt. Ja ar konkrētas starptautiskas saistības attiecībā uz Krievijas Federāciju pagaidu apturēšanu varētu tikt pārkāptas saistības attiecībā uz cilvēka pamattiesību aizsardzību, no kurām parasti atkāpes nav pieļaujamas (non derogable), tad šādu apturēšanu nav iespējams piemērot. Vēl ir svarīgi, ka pretpasākumus veicošajai valstij nav jāpārtrauc to pašu saistību izpilde, kas tika pārkāptas, vai ar to cieši saistītu saistību izpilde. Tādēļ varētu apsvērt iespēju apturēt starptautisko saistību izpildi, kas minētas tādos divpusējos līgumos kā, piemēram, gaisa pārvadājumu pakalpojumi, starptautiskais autotransports, sadarbība zvejas vai tūrisma jomā, izvairīšanās no nodokļu dubultās aplikšanas un tā tālāk. Ņemot vērā to, ka PSRS, kuras turpinātājvalsts ir Krievijas Federācija, pati savulaik pārkāpa fundamentālas saistības pret Baltijas valstīm un to iedzīvotājiem, šie mūsdienu saistību piemēri, kuru izpildi varētu apturēt, nenoliedzami atbilstu samērīguma prasībai, jo samērīgums ir jāizvērtē, ņemot vērā nodarīto kaitējumu, starptautiski nelikumīgās darbības smagumu un gan cietušās, gan atbildīgās valsts tiesības. Šajā gadījumā jautājums pat varētu būt atšķirīgs: vai ir kādi pretpasākumi, kurus varētu uzskatīt par nesamērīgiem, ņemot vērā to piemērošanas ierobežojumus? Nākamais jautājums būtu – vai ar tiem var piespiest Krievijas Federāciju nodrošināt atlīdzināšanu? Tomēr jāapzinās, ka pretpasākumu piemērošana starpvalstu attiecībās ir diezgan delikāts jautājums. Tādēļ turpmāk tiks aplūkotas iespējas starptautiskai tiesvedībai par zaudējumu atlīdzināšanu.

1. attēls. Pretpasākumu materiālās un procesuālās prasības
Avots: Report of the International Law Commission to the General Assembly, 56 U.N. GAOR Supp. Nr. 10 un Corr.1, 324-349, U.N. Doc. A/56/10 (2001)

2. attēls. Starptautisko tiesību normas, no kurām izriet pienākums atlīdzināt Baltijas valstīm padomju okupācijas laikā nodarītos zaudējumus

Tiesvedības iespējas

Pienākums nodrošināt zaudējumu atlīdzināšanu ir nostiprināts starptautisko humanitāro tiesību, cilvēktiesību un vispārējo starptautisko tiesību normās. 2. attēlā ir norādītas tiesību normas, no kurām izriet pienākums atlīdzināt Baltijas valstīm padomju okupācijas laikā nodarītos zaudējumus.

Diemžēl to īstenošanas panākšana, izmantojot tiesvedību, ir atkarīga no valsts piekrišanas konkrētās starptautiskās tiesu iestādes jurisdikcijai. Turklāt, lai gan tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību ir uzskaitītas Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 8. pantā, prasību par tiesību aizsardzības līdzekli nevar pamatot tikai ar to, jo 8. pants netika uzskatīts par daļu no starptautiskajām paražu tiesībām, kamēr Baltijas valstis atradās padomju okupācijā. Tomēr Baltijas valstīm ir iespēja celt prasību daļēji, lai gan tās piemērošanas joma ir ļoti šaura.

Pirms eventuālās tiesvedības ir jāaplūko informācija par PSRS veikto atlīdzināšanas politiku, ko uzsāka Ņikita Hruščovs un attīstīja Mihails Gorbačovs. Lai gan galvenie cietušajiem pieejamie atlīdzināšanas līdzekļi tika ieviesti Ņ. Hruščova valdīšanas laikā, M. Gorbačovs ievērojami paplašināja cietušo grupas, kurām bija tiesības uz šiem līdzekļiem, iekļaujot lielāko daļu staļinisma upuru. Ir svarīgi atzīmēt arī to, ka atlīdzinājums cietušajiem sākotnēji bija paredzēts visā PSRS teritorijā, jo tiesību akti, kas vērsti uz atlīdzināšanu, noteica pienākumus Padomju Savienības un autonomo republiku, autonomo provinču un reģionu vadībai. Tā kā PSRS arī pret Baltijas valstīm izturējās kā pret padomju republikām, Baltijas valstu teritorijā okupācijas iestādes sāka rīkoties saskaņā ar Gorbačova atlīdzināšanas politiku un sākās kompensāciju izmaksa cietušajiem arī Baltijas valstīs, lai gan Baltijas valstis vēl arvien bija okupējusi PSRS.

Šī politika ir svarīga, ņemot vērā PSRS uzņemtās saistības. Krievijas Federācijai joprojām ir saistoša Konvencija pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem (Convention against Torture and Other Cruel, Inhuman or Degrading Treatment or Punishment (turpmāk – Konvencija). Šīs Konvencijas 14. panta 1. punktā ir noteikts, ka "katra dalībvalsts savā tiesību sistēmā spīdzināšanas upurim paredz tiesisko aizsardzību un tiesības uz taisnīgu un atbilstošu kompensāciju, tostarp līdzekļus, kas nepieciešami pēc iespējas pilnīgākai rehabilitācijai. Gadījumā, ja upuris spīdzināšanas dēļ ir miris, tiesības uz kompensāciju saņem viņa mantinieki".⁴ PSRS par Konvencijas dalībvalsti kļuva 1987. gada 3. martā. Pēc tam PSRS ir pieņemti tiesību akti, kuru mērķis ir kompensācijas staļinisma upuriem,⁵ bet Baltijas valstu gadījumā svarīgi ir dekrēti par politisko represiju upuriem.⁶ Šie dekrēti bija spēkā vai tika izsludināti pēc tam, kad PSRS atcēla atrunu par Starptautiskās tiesas obligāto jurisdikciju attiecībā uz strīdiem par Konvencijas piemērošanu un interpretāciju (1989. gada 28. februāris). Tomēr ar sekojošo tiesību aktu 1991. gada oktobrī tika pasludināts,⁷ ka pieejamo tiesiskās aizsardzības līdzekļu apjoms ir samazināts un attiecas tikai uz cietušajiem, kuri saskārušies ar represijām pašreizējās Krievijas Federācijas teritorijā (skat. 3. attēlu). Ar to tika novērsta iespēja staļinisma upuriem Baltijas valstīs pieprasīt kompensācijas, lai gan PSRS uzņēmās atbildību to darīt saskaņā ar iepriekšējiem dekrētiem. Tādējādi Krievijas Federācija kā PSRS valstiskuma turpinātāja ar turpmākiem tiesību aktiem nenodrošināja saistības, ko tā pati uzņēmusies saskaņā ar Konvencijas 14. pantu attiecībā uz staļinisma upuriem Baltijas valstīs. Jānorāda, ka Krievijas Federācija pati uzskata, ka atlīdzināšanas pienākums padomju režīmā cietušajiem ir Konvencijas 14. panta īstenošana.⁸ Ņemot to vērā, Baltijas valstīm ir pamats nodot Starptautiskās tiesas izskatīšanai šo strīdu par Konvencijas 14. panta piemērošanu.⁹

3. attēls. Atlīdzināšanas noteikumi Krievijas Federācijā (PSRS), ņemot vērā saistības saskaņā ar Konvenciju

4. attēls. Starptautiskās tiesas jurisdikcijas saistību salīdzinājums saskaņā ar Konvenciju

Tomēr Baltijas valstis ar šo prasību varētu rīkoties tikai tad, ja ir izpildītas Konvencijas 30. panta procesuālās prasības un ja Baltijas valstis un Krievijas Federācija ir uzņēmušās vienādas saistības attiecībā uz Starptautiskās tiesas jurisdikciju.

Konvencijas 30. pantā paredzēts, ka pirms strīda iesniegšanas Starptautiskajā tiesā ir jāmēģina strīdu izskatīt sarunās un šķīrējtiesā. Protams, veiksmīgas sarunas vai vismaz šķīrējtiesa šajā jautājumā būtu vēlama, bet šobrīd tas nešķiet reāli. Sarunu neiespējamību šajā gadījumā varētu viegli pierādīt. Tādējādi rodas nākamais jautājums, ko darīt ar prasību izmēģināt šķīrējtiesas iespēju. Šeit ir svarīgi atcerēties, ka gan Baltijas valstis, gan Krievijas Federācija ir Konvencijas par starptautisku strīdu miermīlīgu izšķiršanu (1907) dalībvalstis. Ar šo konvenciju tika nodibināta Pastāvīgā arbitrāžas tiesa (turpmāk – PAT). Prasību par pienākumu izmantot šķīrējtiesu var izpildīt saskaņā ar šīs konvencijas 48. un 52. pantu PAT, jo saskaņā ar Starptautiskās tiesas judikatūru vienas valsts neatbildēšanas uz otras valsts skaidri izteiktu piedāvājumu "izmantot arbitrāžu" ir pietiekama, lai uzskatītu, ka arbitrāža ir bijusi neveiksmīga. Kopumā pastāv iespēja izskatīt šīs procesuālās prasības, lai iztiesātu strīdu par tiesiskās aizsardzības līdzekļiem no staļinisma cietušajiem Baltijas valstīs, piemērojot Konvencijas 14. pantu.

Kā pēdējais jāizskata jautājums par to, vai Baltijas valstis un Krievijas Federācija ir uzņēmušās vienādas saistības attiecībā uz Starptautiskās tiesas jurisdikciju Konvencijas pret spīdzināšanu interpretēšanā un piemērošanā. Svarīgi atzīmēt, ka PSRS izslēdza atrunu par Starptautiskās tiesas obligāto jurisdikciju, kamēr Baltijas valstis vēl bija tās okupētas un tām nebija iespēju rīkoties. Turklāt, kad Baltijas valstis pievienojās Konvencijai, tad tās bez ierunām pieņēma Starptautiskās tiesas jurisdikciju, kas nozīmē, ka tām ir iespējams piemērot Starptautiskās tiesas jurisdikciju ar atpakaļejošu spēku. Tikmēr Krievijas Federācija iekļāva atrunu par Starptautiskās tiesas jurisdikciju tikai attiecībā uz lietām, kas radās pēc 1989. gada 28. februāra. Tādējādi šo saistību salīdzinājums liecina, ka Baltijas valstis un Krievijas Federācija ir uzņēmušās vienādas saistības attiecībā uz Starptautiskās tiesas jurisdikciju saskaņā ar Konvenciju (skat. 4. attēlu). Tomēr Lietuvas kavēšanos pievienoties Konvencijai pēc neatkarības atjaunošanas varētu interpretēt kā ierobežojumu tās iespējai iesniegt prasību, kas nav konstatējams Igaunijas un Latvijas gadījumā, jo tās pievienojās Konvencijai viena gada laikā pēc neatkarības atgūšanas bez atrunām attiecībā uz Starptautiskās tiesas jurisdikciju.

Starptautiskās sabiedrības prasībass

Tiek atzīts, ka noteiktas starptautiski nelabvēlīgas darbības ietekmē starptautisko sabiedrību kopumā. Parasti ar šādām darbībām tiek pārkāpts pienākums aizsargāt vērtības, kuras ir kopīgas un svarīgas visai starptautiskajai sabiedrībai. Saskaņā ar "Pantu projekta par valsts atbildību" 48. pantu, ja ir pārkāptas saistības pret starptautisko sabiedrību kopumā, tad jebkura valsts, kas nav cietusī valsts, ir tiesīga saukt pie atbildības citu valsti, kura pārkāpj konkrētas saistības. Tādējādi jebkura cita valsts ir tiesīga saukt pie atbildības Krievijas Federāciju par starptautiski prettiesiskām darbībām, kas veiktas Baltijas valstīs, jo PSRS pārkāpa tādas saistības pret starptautisko sabiedrību kopumā kā agresijas aizliegums un principi un noteikumi attiecībā uz cilvēka pamattiesībām.¹⁰ Katrā ziņā Krievijas Federācijas saukšana pie atbildības uz šā pamata, ja to dara cita valsts, nevis Baltijas valstis, ir ierobežota ar prasību izpildīt pienākumu veikt atlīdzināšanu cietušajai valstij vai ar pārkāpto saistību aizskartajam.

Starptautiskās sabiedrības iespējamās prasības attiecas arī uz procedūrām, kas pieejamas saskaņā ar ANO statūtiem. Ineta Ziemele jau 2003. gadā savā rak­stā norādīja, ka "Baltijas valstis varētu mēģināt pārliecināt ANO Ģenerālo asambleju iesniegt Starptautiskajā tiesā pieprasījumu sniegt konsultatīvu atzinumu par atlīdzināšanas pienākumu".¹¹ Tas noteikti būtu vēlams ne tikai starptautiskās sabiedrības uzmanības pievēršanai, bet arī lai nostiprinātu Baltijas valstu prasības juridisko pamatojumu gadījumā, ja tiktu izmēģinātas kādas diplomātiskās metodes.

Vēl viena iespēja pievērst ANO Ģenerālās asamblejas vai Drošības padomes uzmanību ir starptautiskā miera un drošības apdraudējums, taču Baltijas valstu situācija pašlaik neļauj izraisīt karu nesamaksāta atlīdzinājuma dēļ. Šāda rīcība kādas valsts prasības aizstāvībai nav ne vēlama, ne tiesiska.

Rezumējot – citu valstu un ANO rīcība kopumā ir atkarīga no vēlmes rīkoties cietušās valsts vārdā un no tā, cik ļoti šis jautājums tiek uzskatīts par svarīgu starptautiskā līmenī. Šeit Baltijas valstu valdību rīcība politiskā līmenī ir ļoti svarīga, cenšoties pievērst starptautiskās sabiedrības uzmanību padomju okupācijas laikā ciesto zaudējumu atlīdzināšanas problēmai.

Individuālas cietušo prasības

Nika Bruskina norādīja, ka starptautiskajā līmenī valstij ir pienākums maksāt atlīdzinājumu personai tikai tad, ja valsts uzņemas šādu pienākumu.¹² Tādējādi no padomju režīma Baltijas valstīs cietušie var cerēt uz jebkādiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem tikai tad, ja ir iespējams konstatēt, ka Krievijas Federācija ir uzņēmusies šādu pienākumu. Šajā ziņā īpaši svarīgs ir 1991. gada 18. oktobrī Krievijas Federācijā pieņemtais likums. Šis likums joprojām ir spēkā, un saskaņā ar tā 2. pantu ārvalstniekus varētu atzīt par cietušajiem, kuriem ir tiesības uz šajā likumu noteiktiem atlīdzināšanas pasākumiem, ja represijas būtu veiktas Krievijas Federācijas teritorijā.

Diemžēl politieslodzītā no Lietuvas Vītauta Kloņa (Vytautas Kluonius) pieredze liecina, ka normu "Krievijas teritorijā" Krievijas Federācijas pārvaldes iestādes interpretē ļoti šauri. Īpaša komisija prezidenta padotībā nav atzinusi, ka V. Klonim būtu tiesības uz aizsardzības līdzekļiem saskaņā ar šo likumu, kaut arī viņš bija ieslodzīts saskaņā ar PSRS tiesību aktiem un visu soda termiņu izcieta pašreizējā Krievijas Federācijas teritorijā. Tas tiek motivēts ar to, ka viņš tika arestēts Lietuvā un pēc soda izciešanas dzīvoja Lietuvā. Tādējādi redzama tendence, ka iespējas aizstāvēt tiesības uz aizsardzību fiziskai personai no Baltijas valstīm saskaņā ar Krievijas Federācijas valsts pašreizējiem tiesību aktiem šķiet ļoti ierobežotas vai pat neiespējamas.

5. attēls. Scenārijs atlīdzinājuma pieprasīšanai no Krievijas Federācijas

Pārējie mēģinājumi attiecas uz tiesvedībām pret Krievijas Federāciju gan Krievijas Federācijas, gan Lietuvas tiesās. Mēģinājums celt prasību pret Krievijas Federāciju tās tiesās bija neveiksmīgs, un atteikums tika pamatots ar to, ka Krievijas Federācija nav PSRS turpinātājvalsts, un prasītājs arī nevarēja pierādīt, ka tā izcelsmes un pašreizējās dzīvesvietas valstīm, proti, attiecīgi Lietuvai un Latvijai, ir noslēgts kāds līgums ar Krievijas Federāciju, kurā tiktu atzīts Krievijas Federācijas parāds Lietuvai un Latvijai kompensācijas lietā.¹³ Lietuvas tiesās tika veikti vēl citi mēģinājumi, bet visas prasības tika noraidītas, jo Lietuvas tiesas uzskatīja, ka jautājums par atlīdzināšanu attiecas uz publiskajām tiesībām, un Krievijas Federācija nav piekritusi Lietuvas tiesu jurisdikcijai.¹⁴ Kāds prasītājs šo Lietuvas tiesas lēmumu iesniedza Eiropas Cilvēktiesību tiesā, uzskatot, ka ar to pārkāptas tiesības uz taisnīgu tiesu saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, bet saskaņā ar tās 35. panta 3. punktu šis pieteikums tika atzīts par nepieņemamu kā nesaderīgs ar Konvencijas noteikumiem. Kopumā iespēju virzīties uz priekšu jautājumu par atlīdzināšanu individuālā līmenī var uzskatīt par nerealizējamu. Tomēr jebkuri mēģinājumi vēl arvien ir svarīgi, jo tie palīdz saglabāt atlīdzināšanas jautājumu vismaz politiskajā dienaskārtībā.

Ņemot vērā visus minētos apstākļus, Baltijas valstu, starptautiskās sabiedrības un cietušo personu prasības varētu attīstīt pēc kopīga scenārija ar mērķi panākt padomju okupācijas laikā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu (skat. 5. attēlu). Tomēr katras Baltijas valsts divpusējs nolīgums ar Krievijas Federāciju būtu visvēlamākais veids, kā atrisināt atlīdzināšanas jautājumu.

Raksta pamatā ir S. Gervienes un T. Kerikmē kopīgi sagatavots referāts PSRS okupācijas seku izpētes komisijas un Tieslietu ministrijas rīkotajā starptautiskajā konferencē "Apzinātie PSRS okupācijas radītie zaudējumi Baltijā" Rīgā 2019. gada 22. martā. Šajā pašā konferencē ar referātu uzstājās arī D. Žaļims. Plašāk par konferenci skat.: Kakstāns Ā. Konference par PSRS okupāciju. Jurista Vārds, 02.04.2019., Nr. 13 (1071), 10.–11. lpp.

* S. Gervienes 2018. gadā aizstāvētais promocijas darbā (Reparation in International Law: Remedies for Victims of Soviet Occupation) no starptautisko krimināltiesību viedokļa tika aplūkotas iespējas Padomju Savienības režīma upuriem gūt kompensācijas.