Viena no rudenim raksturīgām pazīmēm līdz ar lapu iekrāsošanos ir arī aktīvas diskusijas par budžeta jautājumiem. Kamēr Latvijā Ministru kabinets savu apjomīgāko darbu pie 2020. gada valsts budžeta projekta ir pabeidzis un tas veiksmīgi iesniegts izskatīšanai Saeimā,¹ savukārt Saeima apņēmusies viena mēneša laikā budžetu apstiprināt, tikmēr Eiropas Parlamenta līmenī salīdzinoši kūtri tiek diskutēts par Eiropas Komisijas izstrādāto daudzgadu budžeta priekšlikumu 2021.–2027. gadam – vienu no svarīgākajiem dokumentiem, kas Eiropas Savienības tautsaimniecības attīstības virzienu iezīmēs uz nākamajiem septiņiem gadiem.

Eiropas Komisija jau 2018. gada pavasarī iesniedza likumdošanas priekšlikumus² par daudzgadu finanšu shēmu 2021.–2027. gadam. Eiropas Parlaments pieņēma savu nostāju 2018. gada novembrī, tādējādi tas jau gadu ir gatavs sarunām un gaida Eiropas Padomes nostāju.

Eiropas Parlamenta deputāti kopumā ir vienojušies par šādām prioritātēm (neizsmeļošs uzskaitījums):

– pētniecības programmai "Apvārsnis Eiropa" paredzēt 120 miljardus eiro (Eiropas Komisija piedāvājums – 83,5 miljardi) 2018. gada cenās;

– stiprināt Eiropas stratēģisko investīciju plānu ("Junkera plānu");

– palielināt finansējumu transporta infrastruktūrai un maziem un vidējiem uzņēmumiem;

– saglabāt finansējumu lauksaimniecības politikai un kohēzijas politikai;

– dubultot finansējumu jauniešu bezdarba mazināšanai, trīskāršot finansējumu Erasmus+ programmai;

– vismaz 25 % daudzgadu izdevumu būtu jāparedz klimata politikas mērķu sasniegšanai, vēlākais 2027. gadā īpatsvaru palielinot līdz 30 %.³

Šī gada 10. oktobrī Eiropas Parlaments izdeva rezolūciju, kas nosaka, ka dalībvalstīm steidzami jādefinē nostāja par 2021.–2027. gada daudzgadu finanšu shēmu.⁴

Ir labi, ka par Latvijas valsts budžetu notiek diskusijas un tas tiek savlaicīgi pieņemts, tādā veidā signalizējot arī par valsts ilgtermiņa stabilitāti, kas ietekmē gan valsts starptautisko reputāciju, gan investoru un iedzīvotāju uzticību valsts varai, kā arī pastarpināti ietekmē citus ar valsts ilgtspējību saistītus aspektus.

Taču nedrīkstētu par zemu novērtēt arī Eiropas Savienības līmeņa, jo īpaši ar budžetu un līdzekļu sadali saistīto dokumentu ietekmi uz Latvijas tautsaimniecību, kā arī šādu dokumentu aizkavētas pieņemšanas iespaidu uz Eiropas Savienības attīstību un starptautisko konkurētspēju.

Kā Eiropas Savienības pilsoņiem mums katram būtu jāseko un jādiskutē ne tikai par Latvijas līmeņa dokumentiem, bet arī jāiesaistās Eiropas Savienības mēroga procesos.