1. Par dalībvalsts tiesas kompetenci pārbaudīt gaisa kvalitātes novērtēšanas staciju izvietojumu

Lietā C-723/17 Craeynest u.c. EST vērtēja dalībvalsts tiesas kompetenci kontrolēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 21. maija Direktīvas 2008/50/EK par gaisa kvalitāti un tīrāku gaisu Eiropai (turpmāk – Direktīva 2008/50) prasību ievērošanu.

2016. gadā četri Briseles reģiona iedzīvotāji, kuri bija norūpējušies par gaisa kvalitāti šajā reģionā, kā arī Lielbritānijā reģistrēta vides aizsardzības biedrība, kuras galvenā darbības vieta ir Beļģija, cēla prasību Beļģijas tiesā ar lūgumu konstatēt, ka Briseles reģionā nav ievērotas Direktīvas 2008/50 prasības, kas paredz, ka gaisa paraugu ņemšanas vietas ir jāizvieto tā, lai citastarp iegūtu datus par "tām teritorijām zonās un aglomerācijās, kurās ir lielākā koncentrācija" šajā direktīvā minēto piesārņojošo vielu ziņā. Tā kā Direktīvā 2008/50 attiecībā uz piesārņojošo vielu identifikāciju vai konkretizēšanu kompetentajām iestādēm ir piešķirta rīcības brīvība, iesniedzējtiesai radās šaubas par tās kompetenci pārbaudīt, vai paraugu ņemšanas vietas ir izvietotas pareizi, un nepieciešamības gadījumā uzdot valsts iestādēm ierīkot šādas vietas teritorijās, kuras tā būtu noteikusi. Papildus tam EST tika lūgts skaidrot, vai Direktīvas 2008/50 13. panta 1. punktā un 23. panta 1. punktā noteiktais robežlielums ir pārsniegts, aprēķinot vidējos gada rādītājus vienas paraugu vietas ņemšanas mērījumiem vai arī tad, kad tas izriet no visu paraugu ņemšanas vietu vidējiem rādītājiem.

Vienlaikus EST spriedumā noteica, ka Direktīvā 2008/50 kompetentajām iestādēm piešķirtā rīcības brīvība nenozīmē, ka tās īstenošana nav pakļauta tiesas kontrolei.¹ Tāpat EST norādīja, ka gaisa kvalitātes novērtēšanas staciju atrašanās vieta ir būtiski svarīga gaisa kvalitātes novērtēšanā un uzlabošanas sistēmā, tāpēc Direktīvas 2008/50 mērķa sasniegšana tiktu apdraudēta, ja gaisa kvalitātes novērtēšanas stacijas netiktu izvietotas atbilstoši kritērijiem, kas noteikti direktīvā.²

EST spriedumā atzina, ka privātpersonas ir tiesīgas iesniegt pieteikumu tiesai par Direktīvas 2008/50 prasību ievērošanu, jo tā dalībvalstij paredz skaidrus, precīzus un nepārprotamus pienākumus.³ Minētais apstāklis arī apstiprina, ka nacionālajai tiesai ir kompetence pieņemt visus nepieciešamos mērus attiecībā uz atbildīgo institūciju, lai nodrošinātu, ka gaisa kvalitātes novērtēšanas stacijas tiek izvietotas atbilstoši Direktīvā 2008/50 noteiktajiem kritērijiem, piemēram, izdodot atbildīgajām institūcijām saistošu rīkojumu.⁴

Direktīvas 2008/50 23. panta 1. punkts paredz, ka gadījumā, ja konkrētās zonās vai aglomerācijās tiek sasniegta tāda piesārņojošo vielu koncentrācija, kas pārsniedz direktīvas XI pielikumā noteiktos robežlielumus, dalībvalstij attiecīgajām zonām vai aglomeracijām ir jāizstrādā gaisa kvalitātes uzlabošanas plāns. Lai konstatētu Direktīvas 2008/50 XI pielikumā noteiktā robežlieluma pārsniegumu attiecībā uz kalendārajam gadam aprēķināto vidējo rādītāju, saskaņā ar EST secinājumiem noteicošs ir piesārņojuma līmenis, kas ir izmērīts katrā paraugu ņemšanas vietā atsevišķi, nevis visās konkrētās zonas vai aglomerācijas paraugu ņemšanas vietās veikto mērījumu vidējais lielums.⁵ EST spriedumā uzsvēra, ka šāda interpretācija saskan ar Direktīvas 2008/50 mērķi aizsargāt cilvēku veselību. Minētā mērķa sasniegšanai ir jānoskaidro, kādai gaisa piesārņojuma iedarbībai faktiski ir pakļauti iedzīvotāji vai kāda viņu daļa, un jānodrošina, lai tiktu veikti atbilstīgi pasākumi nolūkā cīnīties pret šāda piesārņojuma avotiem.