Digitālā vide līdz ar strauju tehnoloģiju un tīmekļa pieejamību ieņem arvien lielāku nozīmi ikdienas patērētāja dzīvē, piesaista arvien nozīmīgākus patērētāju finanšu resursus un veido jaunas industrijas ar lielu finanšu apgrozījumu.

Septiņu interneta platformu (Airbnb, Booking, eBay, Etsy, Facebook, Google un LinkedIn) Latvijā sniegto pakalpojumu kopējā vērtība 2018. gadā bija 90,36 miljoni eiro, bet 2019. gada desmit mēnešos – gandrīz 113,8 miljoni eiro. Google, Facebook, Spotify un Netflix Latvijas reklāmas tirgus apjoms 2018. gadā bija gandrīz 82 miljoni eiro, bet 2019. gada desmit mēnešos – 104,4 miljoni eiro.¹

Lai gan digitālā vide attīstās jau vairākus gadu desmitus, tomēr pēdējos gados tās nozīme un apjoms ir izteikti pieaudzis tādā apmērā, kas izkonkurē tradicionālās nozares, kas pastāvējušas gadu desmitiem, piemēram, drukātos medijus, sabiedrisko televīziju, kā arī uz digitālo vidi pārorientējas dažādi izklaides pasākumi. Vienlaikus pastāv tikai daži globāli uzņēmumi, kas savus pakalpojumus piedāvā Eiropas Savienības pilsoņiem, saņemot no tiem samaksu par pakalpojumiem un reklāmas izvietošanas pakalpojumiem, tajā pašā laikā nepastāv pilnīgs normatīvais regulējums un nodokļu politika attiecībā uz šiem globālajiem digitālā tirgus spēlētājiem.

Lai uzlabotu šo situāciju, 2018. gada martā Eiropas Komisija pieņēma divus leģislatīvos priekšlikumus par esošo nodokļu noteikumu pielāgošanu digitālajai ekonomikai.

• Pirmās iniciatīvas (priekšlikums Padomes Direktīvai, ar ko paredz noteikumus par uzņēmumu nodokļa uzlikšanu nozīmīgas digitālas klātbūtnes gadījumā) mērķis ir reformēt uzņēmumu nodokļa noteikumus, lai peļņa tiktu reģistrēta un aplikta ar nodokļiem tajā vietā, kur uzņēmumiem ir nozīmīga mijiedarbība ar lietotājiem, izmantojot digitālos kanālus. Eiropas Komisija to ierosina kā ilgtermiņa risinājumu.

• Otrais akts (priekšlikums Padomes Direktīvai par digitālo pakalpojumu nodokļa kopējo sistēmu attiecībā uz ieņēmumiem, ko rada konkrētu digitālo pakalpojumu sniegšana (digitālo pakalpojumu nodoklis)) paredzētu pagaidu nodokli, ko dalībvalstis varētu ieviest un piemērot un ko uzliktu konkrētām digitālām darbībām, kas rada ieņēmumus Eiropas Savienībā.²

Nedz 2018., nedz 2019. gadā par šo iniciatīvu vienošanās netika panākta, un pēdējais mērķis bija līdz 2020. gada janvārim panākt politisku vienošanos par digitālo nodokļu reformu struktūru, kas šobrīd aizvien ir karstās diskusiju krustugunīs.

Kamēr Eiropas Savienības līmenī turpinās diskusijas par vienotiem principiem digitālās ekonomikas aplikšanai ar nodokļiem, tikmēr janvārī Saeimas darba kārtībā jau nonācis likumprojekts "Digitālo pakalpojumu nodokļa likums",³ kas visdrīzāk atvērs Latvijā plašākas diskusijas par labāko iespējamo regulējumu un administrēšanas iespējām attiecībā uz digitālo pakalpojumu globālajiem konglomerātiem, kas no Latvijas digitālās vides patērētājiem katru gadu piesaista arvien vairāk līdzekļu.

Digitālo pakalpojumu nodokļa ieviešana Latvijā būtu pamatota – uzskata gan mediju un reklāmas nozares pārstāvji, gan valsts institūciju atbildīgie. Taču šķēpi tiek lauzti par šī nodokļa ieviešanas termiņu – vai darīt to nacionālā līmenī jau tuvākajā laikā, vai gaidīt Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) šogad solīto risinājuma priekšlikumu. Nesagaidot kopēju Eiropas Savienības risinājumu, 2019. gadā digitālo pakalpojuma nodokli ieviesa Francija.

2019. gada decembrī Kultūras ministrijas uzdevumā zvērinātu advokātu birojs "Primus Derling" veica padziļinātu juridisko izpēti,⁴ lai izvērtētu, kādas ir iespējas ieviest digitālo pakalpojumu nodokli, un secināja, ka tā ieviešana Latvijā būtu pamatota.

Ko tas mums dos, un vai šādu jaunu nodokli Latvijai vispār vajag? Par to noteikti vēl daudz un dažādus viedokļus tuvākajā laikā varēs saklausīt no Saeimas deputātu puses un publiskajā vidē notiekošajās diskusijās, kā arī lasīt kādā no šī gada žurnāla "Jurista Vārds" laidieniem, bet jau šobrīd nepārprotami ir tapis skaidrs, ka situācija daudzās saistītajās nozarēs ir strauji mainījusies, ir radusies jauna, moderna un digitāla nozare, kurai Eiropas Savienības dalībvalstu normatīvie akti un nodokļu instrumenti nav spējuši tikt līdzi pietiekami ātri un efektīvi.