Nesenais Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta (turpmāk – Augstākā tiesa) 2019. gada 26. septembra spriedums lietā Nr. SKA-476/2019 (Nr. A420187717)¹ norāda uz to, ka jautājums par privātpersonu tiesībām pieprasīt un iegūt informāciju joprojām nav zaudējis savu aktualitāti administratīvo tiesu praksē. Augstākā tiesa ir norādījusi uz atšķirīgu informācijas pieprasījuma izpildes kārtību atkarībā no informācijas pieprasītājiem, proti, personām ar žurnālistisku interesi atšķirībā no preses pārstāvjiem ir precīzāk jāpamato sava leģitīmā interese un informācijas pieprasīšanas mērķi.

Tāpat Augstākā tiesa ir atkārtoti uzsvērusi nepieciešamību privātpersonai godprātīgi izmantot savas tiesības attiecībā uz informācijas pieprasīšanu, kā arī noformulējusi pazīmes jeb apstākļus, kas var norādīt uz to, vai privātpersona patiešām godprātīgi izmanto savas tiesības pieprasīt un saņemt informāciju.

Minētais norāda arī uz nepieciešamību uzsākt diskusiju par iespējamību normatīvajos aktos paredzēt papildu gadījumus, kad iestāde var atteikt izpildīt informācijas pieprasījumu, ja privātpersona negodprātīgi izmanto savas tiesības pieprasīt un saņemt informāciju, piemēram, iesniegusi pēc būtības atkārtotu informācijas pieprasījumu.

1. Tiesības pieprasīt un saņemt informāciju

Tiesības uz informāciju kā tiesību uz vārda brīvību sastāvdaļa neatņemami ir viens no demokrātiskas sabiedrības pamatiem. Caur tiesību uz informāciju īstenošanu ir panākams, lai valsts pārvalde būtu atklāta, pieejama un tās darbība – pārskatāma. Tiesību uz informāciju īstenošanas rezultātā sabiedrība var pārliecināties, vai valsts pārvalde darbojas sabiedrības interesēs.²

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma³ 5. pantu administratīvajā procesā, it īpaši pieņemot lēmumu pēc būtības, iestāde un tiesa piemērojamo tiesību normu ietvaros veicina privātpersonas tiesību un tiesisko interešu aizsardzību.

Viens no piedalīšanās veidiem ir ietverts Latvijas Republikas Satversmes⁴ 104. pantā, kas garantē ikviena tiesības likumā paredzētajā veidā vērsties valsts un pašvaldības iestādēs ar iesniegumu un saņemt atbildi. Šīs tiesības tālāk precizētas Administratīvā procesa likuma, Iesniegumu likuma,⁵ Informācijas atklātības likuma,⁶ Ministru kabineta iekārtas likuma⁷ un citu likumu normās.