Ievads

Līguma par Eiropas Savienību (turpmāk – LES) 4. panta otrā daļa ir viens no Eiropas Savienības (turpmāk – Savienība) pārākuma principa ierobežojošiem instrumentiem. Tomēr ne Savienība, t.i., viena no tās iestādēm, ne arī Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk – Tiesa) nav sniegusi nepārprotamu un izsmeļošu skaidrojumu par LES 4. panta otrajā daļā minēto jēdzienu "nacionālā identitāte" (tā tvērumu). Tāpat pastāv neizpratne, vai jēdziens "nacionālā identitāte" ir/nav sinonīms jēdzienam "konstitucionālā identitāte", kas attiecīgi ietekmē arī jautājumu par skaidru un nepārprotamu robežu noteikšanu starp Savienību un dalībvalstīm atsevišķu kompetenču jomā.

Tas tā ir, jo valsts, kļūstot par Savienības dalībvalsti, atbilstoši LES¹ un Līgumam par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD)² nodot Savienībai daļu savas kompetences, vienlaikus saglabājot suverenitāti.³ Minētais izriet ne tikai no LES 50. panta, kur paredzētas dalībvalsts tiesības izstāties no Savienības, bet arī uzsvērts Tiesas spriedumā Wightman u.c⁴ lietā.⁵ Norādāms, ka līdzīgus apsvērumus Satversmes tiesa izteica jau Lisabonas⁶ spriedumā.

Līdz ar to šajā rakstā tiks apskatīti jēdzieni "nacionālā identitāte" un "konstitucionālā identitāte" LES 4. panta otrās daļas kontekstā, kā arī pārākuma princips, kuru ierobežo minētā tiesību norma, jo norādītais princips nav absolūts un gandrīz katra dalībvalsts noteikusi tā piemērošanas robežas.⁷ Tādējādi pārākuma princips nedrīkst tikt apskatīts vienpusēji, t.i., atrauti no tā piemērošanas ierobežojumiem, kas izriet, piemēram, no dalībvalstu izpratnes par normatīvo aktu hierarhiju, kā arī LES 4. panta otro daļu.⁸ Respektīvi, pārākuma principu ierobežojošais faktors vienā gadījumā ir dalībvalsts nostāja, savukārt otrā gadījumā tas izriet no Savienības pamatlīguma. Vienlaikus atzīmējams, ka šis raksts nav izsmeļošs, bet diskusiju raisošs.

1. Pārākuma principa attīstība

1.1. Dalībvalstu kopīgās vērtības

Savienības tiesības raksturo vairākas iezīmes, t.i., šīs tiesības radušās no autonoma avota, kas izveidots ar Savienības pamatlīgumiem,⁹ minēto tiesību pārākums pār dalībvalstu tiesībām,¹⁰ kā arī šo tiesību tiešā iedarbība. Norādītās iezīmes izveidojušas principu, noteikumu un savstarpēji atkarīgu tiesisko attiecību strukturētu tīklu, kas savstarpēji saista ne tikai Savienību un tās dalībvalstis, bet arī dalībvalstis savā starpā, kuras apņēmušās, kā atgādināts LES 1. panta otrajā daļā,¹¹ veidot vēl ciešāku Eiropas tautu savienību.¹²

No LES preambulas izriet, ka Savienība, tiekdamās nostiprināt savu tautu solidaritāti, respektē to vēsturi, kultūru un tradīcijas.¹³ LESD 167. pantā noteikts, ka Savienība respektē dalībvalstu nacionālās un reģionālās atšķirības.¹⁴ Turklāt līdzīgs formulējums ietverts arī Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk – Harta) preambulā, t.i., Savienība respektē Eiropas tautu kultūru un tradīciju dažādību, kā arī dalībvalstu nacionālo identitāti.¹⁵ Būtiski, ka gan LES, gan Hartā ietverts jēdziens "tautu".¹⁶ Šāds formulējums norāda uz Savienības mērķi, kas izriet no LES 1. panta.¹⁷

Tāpat uzsverams, ka Savienība ir balstīta uz noteiktām vērtībām, kuras cieši saistītas ar tās mērķiem.¹⁸ Savienības vērtības izriet no LES 2. panta pirmā teikuma, kas attiecīgi ir pamats uz šīm vērtībām balstītām institucionālām struktūrām un politikai, ņemot vērā LES 2. panta otrajā teikumā minēto.¹⁹ Tomēr, lai arī dalībvalstīm un Savienībai ir daudzas kopīgas vērtības, pastāv arī atšķirības to izpratnē. Līdz ar to, kamēr Tiesas un dalībvalstu izpratne par vērtībām neatšķiras, nepastāv arī kolīzija, tomēr, brīdī, kad šī izpratne atšķiras, veidojas kolīzija, jo dalībvalstis nav gatavas upurēt no to konstitūcijām izrietošo (atvasināto) izpratni par konkrētām vērtībām.