Ievads

Tiesu praksē vairākos gadījumos ir konstatēts, kad starp autortiesību kolektīvā pārvaldījuma organizāciju un muzikālo darbu pārraidītāju (piemēram, radiostaciju vai televīzijas kanālu) daļēji ir panākta vienošanās par licences līguma par muzikālo darbu izmantošanu būtiskajām sastāvdaļām, izņemot par maksājamās autoratlīdzības apmēru. Galvenokārt aprakstītā situācija rodas tāpēc, ka starp pusēm pastāv būtiskas nesaskaņas par licences maksas apmēru, kā arī tirgū ir vērojama tendence kolektīvā pārvaldījuma organizācijām negodprātīgi izlietot savas tiesības, darbu izmantotājam vienpusēji uzspiežot noteiktu autoratlīdzības tarifa likmi, kuras apmēram trūkst ekonomiska un juridiska pamatojuma. Minēto nesaskaņu dēļ kolektīvā pārvaldījuma organizācijas vēršas tiesā ar prasības pieteikumu pret raidorganizāciju par licences līguma atzīšanu par noslēgtu un autoratlīdzības piedziņu, turpretī darbu izmantotāji bieži vien izmanto savas tiesības celt pretprasību par autoratlīdzības likmes noteikšanu taisnīgā apmērā.

Šādos gadījumos, strīdam nonākot tiesā, tiesai pēc būtības ir jānosaka, kāda autoratlīdzība pie konkrētās lietas apstākļiem ir atzīstama par taisnīgu, kas nebūt nav vienkāršs uzdevums. Raksta mērķis minētā jautājuma aspektā ir noskaidrot, kādi kritēriji jāņem vērā, lai tiesību piemērotājs nonāktu pie tiesību normu mērķim atbilstoša rezultāta – taisnīgas autoratlīdzības par muzikālo darbu izmantošanu raidīšanā, kuras samaksa jāveic par labu autortiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijai, kurai konkrēti muzikālo darbu autori ir nodevuši tiesības pārvaldīt to darbus, noteikšanas.

Pirms pievērsties detalizētākai minētā problēmjautājuma analīzei, fundamentāli jāsaprot, ka autoratlīdzības samaksa par labu kolektīvā pārvaldījuma organizācijai ir jāveic tikai par to autoru darbu izmantošanu raidīšanā, kuri ir nodevuši pārvaldīt to mantiskās tiesības kolektīvā pārvaldījuma organizācijai, un par konkrēti identificējamu darbu izmantojumu. Proti, viens no apstākļiem, kas ir jānosaka, vērtējot taisnīgas autoratlīdzības apmēru, ir konkrētu autoru muzikālo darbu izmantošanas fakts un to izmantošanas apmērs.

Tiesību doktrīnā ir skaidrots, ka mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijas pārstāv autoru intereses atbilstoši noslēgtajiem līgumiem. Tās iekasē atlīdzības summas un sadala šīs summas starp autoriem proporcionāli viņu izmantotajiem darbiem.¹ Minētais atbilst Autortiesību likuma² 15. panta ceturtajai daļai, kas nosaka, ka autoram ir izņēmuma tiesības attiecībā uz savu darbu izmantošanu un ka autoram ir tiesības saņemt atlīdzību par sava darba izmantošanu. Proti, kolektīvā pārvaldījuma organizācija nav autors, tai nepiemīt Autortiesību likuma 15. pantā minētās tiesības, tās funkcijās ietilpst tikai un vienīgi autoru mantisko tiesību administrēšana, kas izpaužas kā vienošanās par atlīdzības lielumu, maksāšanas kārtību un citiem jautājumiem. Minēto savā judikatūrā ir atzinusi arī Augstākā tiesa, piemēram, biedrības "Autortiesību un komunicēšanās konsultāciju aģentūra / Latvijas Autoru apvienība" (turpmāk – AKKA/LAA) strīdā ar SIA "Skonto Radio".³ Autortiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijām atbilstoši Autortiesību likuma 15. panta pirmās daļas 5. punktam nepiemīt ekskluzīvas tiesības pārvaldīt autoru mantiskās tiesības raidīšanā, kas faktiski ir autoru izņēmuma tiesības lemt, tajā skaitā, vai šāda rakstura interešu pārstāvību tas nodos kolektīvā pārvaldījuma organizācijai. Līdz ar to, lai vispār runātu par taisnīgas atlīdzības noteikšanu, neapšaubāmi ir jāpastāv ap­stākļiem, kas apstiprina, ka, pirmkārt, autors ir pilnvarojis kolektīvā pārvaldījuma organizāciju pārvaldīt tā mantiskās tiesības attiecībā uz raidīšanu, un, otrkārt, jākonstatē, ka ir notikusi konkrētā autora darba raidīšana. Tieši šis apstāklis tiesu praksē bieži vien tiek ignorēts, jo, ja darba izmantotājs ir izmantojis kāda autora darbu, nepamatoti tiek izdarīta prezumpcija, ka kolektīvā pārvaldījuma organizācija pārstāv jebkuru autoru (visus autorus). Proti, tiek izdarīts nepamatots pieņēmums, ka Latvijā kolektīvā pārvaldījuma organizācijām ir ekskluzīvas tiesības attiecībā uz kolektīvo pārvaldījumu muzikālo darbu raidīšanā.

Tomēr kolektīvā pārvaldījuma organizācijas autoru pārstāvību Latvijā pēc būtības var īstenot uz diviem alternatīviem pamatiem – pirmkārt, uz autora pilnvarojuma pamata un, otrkārt, ar ārvalstu autoru organizāciju starpniecību, kas saņēmušas pilnvarojumu pārstāvēt autoru un par šo autoru pārstāvību Latvijā noslēgušas vienošanos ar Latvijas organizāciju. Tādējādi, tikai pastāvot kādam no minētajiem gadījumiem, kolektīvā pārvaldījuma organizācijai rodas tiesības pieprasīt autoratlīdzību no darba izmantotājiem.

Latvijas gadījumā sevi kā līderi kolektīvā pārvaldījuma tirgū pozicionē AKKA/LAA, kas faktiski gūst materiālu labumu (peļņu) no mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma. Savukārt, piemēram, Austrālijā līdzīgas organizācijas darbojas kā bezpeļņas organizācijas, kas iekasē autoratlīdzību un to sadala starp saviem biedriem.⁴ Ar autortiesību kolektīvo pārvaldījumu nodarbojas arī pasaules kolektīvā pārvaldījuma milži kā CISAC (Confédération internationale des sociétés d’auteurs et compositeurs), Francijas SACEM (Société des auteurs, compositeurs et éditeurs de musique).

Vēl viens būtisks jautājums ir par kolektīvā pārvaldījuma organizāciju ekskluzīvajām tiesībām pārvaldīt autoru darbu izmantošanu raidīšanā. Autortiesību likuma vēsturiskās redakcijas 63. panta piektajā daļā, kas bija spēkā līdz 2017. gada 13. jūnijam, un šobrīd spēkā esošā Autortiesību kolektīvā pārvaldījuma likumā⁵ noteiktas pārvaldījuma organizācijas ekskluzīvās tiesības. Autortiesību likuma 63. panta piektās daļas vēsturiskā redakcija un šobrīd spēkā esošā Autortiesību kolektīvā pārvaldījuma likuma 3. panta otrā daļa nepiešķir kolektīvā pārvaldījuma organizācijai ekskluzīvas tiesības attiecībā uz darbu izmantojuma raidīšanā pārvaldīšanu. Autortiesību kolektīvā pārvaldījuma likuma anotācijā norādīts, ka 3. panta pirmās daļas regulējums pārņemts no Autortiesību likuma 63. panta piektās daļas, kas nosaka, kādos gadījumos autortiesību un blakustiesību subjekta mantiskās tiesības tiek pārvaldītas tikai kolektīvi (t.i., obligātais kolektīvais pārvaldījums). Tas nozīmē, ka tiesību subjekts likumā noteiktos gadījumos nav tiesīgs noslēgt individuālus licences līgumus vai izsniegt licences pat tajos gadījumos, kad viņam ar kolektīvā pārvaldījuma organizāciju nav noslēgts kolektīvā pārvaldījuma līgums, kas tiek darīts, lai nodrošinātu darbu izmantotājiem efektīvu iespēju saņemt atļauju darbu izmantošanai.⁶ Šādas licences un noslēgtie līgumi nav spēkā. Proti, obligātās kolektīvās administrēšanas gadījumā likumdevējs ir izdarījis izvēli tiesību īpašnieku vietā, lai darbu izmantotājiem nodrošinātu efektīvu iespēju iegūt atļauju visu aizsargāto darbu izmantošanai.