10. Marts 2020 /NR. 10 (1120)
Tiesību prakses komentāri
Traģikomiska situācija, tālredzīgs un tuvredzīgs spriedums
6

Ievads

Lieta (Satversmes tiesas 2020. gada 12. februāra spriedums lietā Nr. 2019-05-01) pēc būtības ir vienkārša. Likumdevējs papildus Civillikuma (turpmāk – CL) 1415. pantam jeb labiem tikumiem Patērētāju tiesību aizsardzības likumā noteic vēl vienus griestus aizdevuma procentiem. Šie papildus griesti ir 0,07 % dienā jeb aptuveni 25,5 % gadā. Robeža, kas ir uz robežas ar CL 1415. pantā noteikto.1

Stāsts ir līdzīgs kā ar līgumsodiem. Neticami ilgu laiku notika tiesu svētīts vājprāts par spīti CL 1415. pantam. Līgumsodu gadījumā Augstākā tiesa tomēr neizturēja un sāka tos ierobežot, negaidot uz likumdevēju.2 Problēma vienīgi tajā, ka Augstākā tiesa savu "judikatūras" spriedumu pamatoja ar tukšu gaisu – neviena juridiska argumenta.3 Nemaz nerunājot par CL 1415. panta piesaukšanu. Un tas acīmredzot ir bijis spēcīgs signāls tiesām procentu lietās. Ja jau absurdus līgumsodus nevar ierobežot ar CL 1415.

ABONĒ 2024.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
6 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
UZ
12. Marts 2020 / 15:31
4
ATBILDĒT
Lielisks raksts! Vēl nezinu vai piekrītu, bet doma izklāstīta kristālskaidri. Patiess prieks lasīt. Jā, ir mazliet lecīgi, bet gaumes robežās.

Bēdīgi ir redzēt tos pašlaik 9 "īkšķus lejā" iepretī 4 "īkšķiem augšā". Vai tiešām divas trešdaļas latviešu juristu grib strēbt tikai pliekanas vārdu zupas?

Apskatiet, piem., "Studenta" komentāra pēdējo rindkopu / teikumu. Baisi! Bet cik daudz patīkamāk ir lasīt precīzi formulētas un strīdēšanās vērtas domas, salīdzinot ar formulāriskiem, pretencioziem, sapiņķerētiem vāvuļojumiem!
Students > UZ
13. Marts 2020 / 11:54
0
ATBILDĒT
Argumentum ad hominem. Akadēmiska vai zinātniska diskusija nekad nebūs primitīva. Vai Jūs saprastu, ja komentāram būtu pievienots zīmējums? :)

Neatkarīgi no tā, vai rakstā izteiktās domas ir "precīzi formulētas un strīdēšanās vērtas", raksta kvalitātei nozīmīgi ir tas, vai šīs domas ir pienācīgi pamatotas. Savā komentārā objektīvi vērsu uzmanību uz to, ka konkrētajā gadījumā šāda pienācīga pamatojuma nav. Ir tikai autora subjektīvā pārliecība. Par tuvredzību vai tālredzību var runāt tikai tiesiskās sistēmas kontekstā - arī apskatot ST judikatūru. Turklāt ir pašsaprotami, ka juristam / tiesību zinātniekam ir jāzina juridiskās metodes. Pretējā gadījumā iepriekš minētās "domas" ir tikai "formulāriski, pretenziozi vāvuļojumi" (respektējot to, ka Jums tās nešķiet "sapiņķerētas").
Toms Dreika
10. Marts 2020 / 13:08
0
ATBILDĒT
Ne īsti par raksta tēmu, bet, runājot par 6. atsauci, nav skaidrs, kā autors ir nonācis pie secinājuma, ka aizliegums uz apbūves tiesības pamata būvēt dzīvojamās mājas, ir radīts šauras personu grupas interesēs. Kas ir šī interešu grupa un kā šis aizliegums uz sabiedrības rēķina šai interešu grupai kaut ko dod?

Šis aizliegums tika radīts, jo:
1) Lielbritānija 20 gadus domāja par regulējumu, kā radīt tiesību iegūt īpašumā zemi šādi mājas uzcēlušiem cilvēkiem (mantojamā noma ir ļoti līdzīga). Jo cilvēki, kuru vecāki vai vecvecāki bija cēluši mājas, kurās tie bija izauguši un visu mūžu uzturēja, tieši tā - vnk zaudēja savas mājas, izbeidzoties šiem līgumiem. Regulējumu Lielbritānija izmocīja un tad arī uzvarēja EST, bet tas nebija viegli.
2) Latvijā cilvēki nesaprot konceptu par īpašuma tiesību uz laiku vai īpašuma tiesību ar nosacījumu. Prakse ir ļoti pieņēmusi uzskatu, ka, ja man ir zemesgrāmata, tā ir klasiskā īpašuma tiesība, kas ir mūžīga. Un tā viņi ir sapirkuši dzīvokļus brīvprātīgā dalītā īpašumā un nemaz nezina, ka vienā brīdī šos dzīvokļus vnk zaudēs, jo izbeigsies nomas līgums un mājas zemesgrāmatas (kopā ar visiem dzīvokļiem) nodalījums būs slēdzams un māja būs ierakstāma zemes nekustamā īpašuma sastāvā. Pircējiem nekustamo īpašumu attīstītāji arī nestāsta, ka tie pērk dzīvokli uz 30 gadiem (vai kāds nu ir nomas līguma termiņš), lai tieši to zaudētu, piemēram, pēc kredīta atmaksas.
3) Tika secināts, ka cilvēku mājas nav labi būvēt uz terminētu laiku. Cilvēki izveido emocionālu piesaisti savām mājām, tās top par dzimtas mājām (kad bērni manto). Tas rada ļoti lielu sociālu spriedzi, kad šīs mājas ir jādod atpakaļ zemes īpašniekam. Lai to novērstu un mums nebūtu, kā Lielbritānijai 20 gadus jāstrīdas par regulējumu, kas aizskartu vienu vai otru pusi, to sakārtojot, tika ieviests aizliegums.

Cilvēku mājām, kurās tie dzīvo, ir jābūt vienā īpašumā ar zemi. Lietu tiesībām šajā gadījumā ir jānodrošina stabilitāte, nevis juridiski korekta cilvēku cerību un sapņu iznīcināšana. Iespēja veidot jocīgas īpašuma konstrukcijas Latvijā tiek aktīvi izmantota (brīvprātīgs dalītais bija pamatveids kādu laiku, jo nodokļus varēja optimizēt), ko vienlaikus paši cilvēki nesaprot - tas rada ļoti lielus spriedzi, kad tas ko daudzi domā un juridiskais lietu stāvoklis atšķiras.
Vienīgais, ko es redzu šajā aizliegumā, ir sabiedrības kā visplašākās grupas aizsardzība, jo tas mēģina nākotnē neveidot jaunus problēmu kamolus kā dalītais īpašums.
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 3
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties