Natālija Laveniece-Straupmane
TM Valststiesību departamenta Administratīvās atbildības politikas nodaļas vadītāja

Kas ir ārkārtējā situācija: tiesiskais regulējums un atbildība

Ar Ministru kabinets 2020. gada 12. marta rīkojumu Nr. 103 "Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu" no lēmuma pieņemšanas brīža līdz 2020. gada 14. aprīlim visā valsts teritorijā ir izsludināta ārkārtējā situācija ar mērķi ierobežot Covid-19 izplatību ārkārtējās situācijas spēkā esamības laikā.

Rīkojums ir izdots uz Civilās aizsardzības un katastrofu pārvaldīšanas likuma 4. panta pirmās daļas 1. punkta "e" apakšpunktu, likuma "Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli" 4. pantu, 5. panta pirmo daļu un 6. panta pirmās daļas 1. punktu un otro daļu, 7. panta 1. punktu un 8. pantu, Epidemioloģiskās drošības likuma 3. panta otro daļu.

Ārkārtējā situācija ir īpašs tiesiskais režīms, kura laikā Ministru kabinetam ir tiesības ierobežot valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju, fizisko un juridisko personu tiesības un brīvības, kā arī uzlikt tām papildu pienākumus. Likums "Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu" atrunā, kādus ierobežojumus ārkārtējās situācijas laikā Ministru kabinets var noteikt, piemēram, īpašu pārvietošanās un pulcēšanās kārtību vai pārvietošanās un pulcēšanās ierobežojumus, īpašu saimnieciskās darbības kārtību vai šīs darbības ierobežojumus u.c. Epidemioloģiskās drošības likuma 3. panta otrā daļa, uz kuras pamata rīkojums Nr. 103 ir izdots, pilnvaro Ministru kabinetu noteikt epidemioloģiskās drošības pasākumus atsevišķu infekcijas slimību izplatības ierobežošanai. Tie var būt profilakses, arī higiēnas, pretepidēmijas, ārstniecības un organizatoriskie pasākumi, kas ir vērsti uz infekcijas slimības izplatības ierobežošanu.

Ministru kabineta noteiktie pasākumi ir saistoši visām fiziskajām un juridiskajām personām visā Latvijas Republikas teritorijā. Ārkārtējās situācijas laikā visām fiziskajām un juridiskajām personām jāpakļaujas valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju, kā arī to amatpersonu likumīgajām prasībām.

Ministru kabinets rīkojumā Nr. 103 ir noteicis vairākus pasākumus ārkārtējās situācijas novēršanai. Privātpersonām ir jāpievērš īpaša vērība Ministru kabineta noteiktajiem aizliegumiem un jaunajiem pienākumiem, ņemot vērā, ka katrs personīgi ir atbildīgs par šo prasību izpildi.

Rīkojumā Nr. 103 visas personas ir aicinātas atturēties no ārvalstu braucieniem. Taču, ja persona šim aicinājumam nesekos, jāņem vērā, ka Ministru kabinets ir noteicis vairākas obligāti izpildāmās prasības pēc ceļojuma, proti, personām un kontaktpersonām (kontaktpersona ir cilvēks, kurš ir bijis tiešā vai netiešā kontaktā ar infekciozu personu vai uzturējies epidēmijas perēklī un kuram ir bijusi iespēja inficēties), kuras atgriezušās no Covid-19 skartās valsts vai teritorijas, obligāti ir jāveic īpaši piesardzības pasākumi, tai skaitā:

1) 14 dienas pēc izbraukšanas no minētās valsts vai teritorijas novērot savu veselības stāvokli, divas reizes dienā (no rīta un vakarā) mērot ķermeņa temperatūru;

2) nekavējoties zvanīt 113, ja parādās kādas akūtas elpošanas ceļu infekcijas pazīmes (iesnas, klepus, rīkles iekaisums, paaugstināta ķermeņa temperatūra, elpošanas traucējumi);

3) jāveic pašizolēšanās dzīvesvietā (mājas karantīna) un jābūt pieejamam saziņai un sadarbībai ar ģimenes ārstu un citām ārstniecības personām;

4) novērot savu veselības stāvokli;

5) nepakļaut citas personas inficēšanās riskam, cenšoties samazināt tiešus kontaktus ar citiem cilvēkiem (neuzņemt viesus, neapmeklēt publiskas vietas, institūcijas un nedoties privātās vizītēs u. c.);

6) uzturēties dzīvesvietā un nedoties uz darbu, sabiedriskām vietām, vietām, kur uzturas liels skaits cilvēku, iespēju robežās neizmantot sabiedrisko transportu;

7) pirmās nepieciešamības preču vai pārtikas iegādei izmantot piegādi mājās, tuvinieku vai sociālā dienesta palīdzību u.c. Ja nav citu risinājumu, veikalu apmeklēt ar medicīnisko masku stundās, kad veikalā mazāk cilvēku, ievērojot 2 metru distanci no veikala apmeklētājiem un pārdevējiem un ievērojot roku un klepus higiēnu.

Personām ir jāņem vērā, ka visi iepriekš minētie pienākumi ir obligāti. Tās nav rekomendācijas, bet katras personas, kas ir atgriezusies no Covid-19 skartās valsts vai teritorijas, kā arī kontaktpersonas, pienākums. Tādējādi, ja personas ir izvēlējušās ceļot uz Covid-19 skartajām teritorijām, viņām ir jārēķinās, ka pēc atgriešanās tām būs jāizpilda visas Ministru kabineta noteiktās prasības. Tas attiecas ne tikai uz personām, kuras ir inficējušās, bet arī uz personām, kurām ir bijusi iespēja inficēties.

Rīkojums Nr. 103 paredz pārtraukt mācību procesa norisi klātienē visās izglītības iestādēs, nodrošinot no 2020. gada 13. marta mācības attālināti, izņemot centralizēto valsts pārbaudījumu norisi, pārtraukt visu kultūrizglītības un sporta profesionālās ievirzes un interešu izglītības programmu mācību procesu (treniņu, sacensību un mēģinājumu norisi), ar 2020. gada 13. martu atcelt un aizliegt visus publiskos pasākumus, sapulces, gājienus un piketus virs 200 cilvēkiem.

Daļēji izglītības process ir atļauts pirmsskolas izglītības iestādēs, taču pirmsskolas bērnu vecākiem ir jāņem vērā, ka bērnudārza apmeklējums ir pieļaujams tikai pie šādiem nosacījumiem:

1) bērns un ģimene nav apmeklējuši Covid-19 skartās valstis vai teritorijas, nav bijis kontaktā ar Covid-19 saslimušajiem vai kontaktpersonām;

2) vecākiem nav iespēju citādi nodrošināt bērna pieskatīšanu.

Attiecīgs apliecinājums ir jāiesniedz katra bērna vecākam. Turklāt vecākiem jāņem vērā, ka pirmsskolas izglītības iestādes apmeklējums būtu uzskatāms par pieļaujamu tikai izņēmuma gadījumos, kad vecākiem nav nekādu citu iespēju nodrošināt bērnu pieskatīšanu.

Ārkārtējās situācijas darbības laikā ārstniecības iestādēm, sociālās aprūpes institūcijām un ieslodzījuma vietām noteikts par pienākumu ierobežot apmeklējumus iestādē trešajām personām, izņemot ar iestādes vadītāja atļauju pamatfunkciju nodrošināšanai. Papildus rīkojums Nr. 103 paredz, ka likumā noteiktās ieslodzīto tiesības var tikt ierobežotas atbilstoši Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieka lēmumam.

Visām valsts un pašvaldību iestādēm ir jāizvērtē un iespēju robežās jānodrošina klātienes pakalpojumu sniegšanu attālināti, tādējādi samazinot klātienes kontaktus.

Tūrisma pakalpojumu sniedzējiem iespēju robežās jāpiedāvā pārcelt un neplānot tūrisma braucienus uz Covid-19 skartajām valstīm un teritorijām un visām personām iespēju robežās atcelt, pārcelt un neplānot darba braucienus un komandējumus uz Covid-19 skartajām valstīm un teritorijām. Šie pasākumi neparedz stingrus aizliegumus, taču to ievērošana ir obligāta. Proti, darba brauciena plānošana vai tūrisma brauciena organizēšana ir pieļaujama, tikai īpaši rūpīgi apsverot tā nepieciešamību. Vienlaikus ir jāņem vērā, ka brauciena gadījumā katrai personai obligāti būs jāveic drošības pasākumi, kas minēti iepriekš (pašizolācija, aizliegums doties uz darbu, kontaktēties ar citiem cilvēkiem utt.). Tāpēc katrai personai ir rūpīgi jāapsver, vai viņa būs spējīga šīs prasības izpildīt.

Epidemioloģiskās drošības likums paredz vairākas normas, kas regulē inficēto personu un augstam inficēšanās riskam pakļauto personu tiesības un pienākumus, tostarp Epidemioloģiskās drošības likuma 18. panta trešā daļa paredz, ka personas pienākums ir nepakļaut citas personas inficēšanās riskam. Savukārt saskaņā ar minētā likuma 24. panta 2.¹ daļu fiziskajām un juridiskajām personām ir pienākums pildīt epidemiologa un pretepidēmijas pasākumus veicošā Veselības inspekcijas inspektora norādījumus, lai novērstu inficēšanās risku citu cilvēku veselībai. Tāpat arī Ārstniecības likuma 5. pants paredz, ka ikvienam ir pienākums rūpēties un katrs ir atbildīgs par savu, tautas, savu tuvinieku un apgādībā esošo personu veselību.

Par ārkārtējās situācijas laikā noteikto ierobežojumu pārkāpšanu ir paredzēta administratīvā un kriminālatbildība.

Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 176.² pants noteic, ka par ārkārtējās situācijas vai izņēmuma stāvokļa laikā noteikto ierobežojumu vai aizliegumu pārkāpšanu uzliek naudas sodu līdz trīssimt piecdesmit eiro.

Savukārt saskaņā ar Krimināllikuma 225.¹ pantu par ārkārtējās situācijas laikā noteikto ierobežojumu vai aizliegumu pārkāpšanu, ja ar to radīts būtisks kaitējums valsts varai vai pārvaldības kārtībai, vai ar likumu aizsargātām personas interesēm, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu. Par šādām pašām darbībām, ja tās izraisījušas smagas sekas, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz astoņiem gadiem.

Arī par epidemioloģiskās drošības prasību neievērošanu ir paredzēta gan administratīvā, gan kriminālatbildība.

Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 42. pants paredz, ka par epidemioloģiskās drošības prasību pārkāpšanu uzliek naudas sodu fiziskajām personām no desmit līdz septiņsimt eiro, juridiskajām personām – no simt četrdesmit līdz divtūkstoš astoņsimt eiro.

Savukārt Krimināllikuma 140. pants paredz, ka par sanitāri higiēniskās un epidemioloģiskās drošības noteikumu pārkāpšanu, ja tā izraisījusi epidēmiju, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz vienam gadam vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.

Krimināllikuma 133.¹ pants paredz atbildību par personas apzinātu inficēšanu ar bīstamu infekcijas slimības izraisītāju, ja tā rezultātā nodarīti smagi miesas bojājumi vai tā bijusi par iemeslu cietušā nāvei. Par to soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu. Šāda inficēšana var izpausties gan kā personas darbība, gan kā bezdarbība, un pie atbildības var saukt personu, kura zinājusi, ka ir slima ar bīstamu infekcijas slimību.

Prof. Dr. iur. Jautrīte Briede
Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta senatore

Administratīvi procesuāli līdzekļi cīņā pret pandēmiju

Pasaules Veselības organizācija 2020. gada 11. martā ir paziņojusi, ka Covid-19 ir sasniegusi pandēmijas apmērus. Ņemot to vērā, Latvijas Republikas Ministru kabinets 2020. gada 12. martā ir pieņēmis rīkojumu Nr. 103 "Par ārkārtējas situācijas izsludināšanu" (turpmāk – rīkojums). Rīkojums pamatots ar Civilās aizsardzības un katastrofu pārvaldīšanas likuma, likuma "Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli" un Epidemioloģiskās drošības likuma normām. Taču nepārprotami tas sakņojas Latvijas Republikas Satversmes ievadā, kurā kā viena no pamatvērtībām ir noteikta ikviena rūpēšanās par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem, kā arī 93. pantā, kas noteic, ka ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums, un 111. pantā, kas noteic, ka valsts aizsargā cilvēka veselību.

Rīkojums pēc savas juridiskās dabas ietver gan politiskus aicinājumus, gan valsts pārvaldes iekšējus lēmumus, gan vispārīgos administratīvos aktus. Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 1. panta trešajai daļai vispārīgais administratīvais akts saistoši rada tiesības un pienākumus tiem, uz kuriem tas ir attiecināms.

Ministru kabineta rīkojumā vispārīgie administratīvie akti iekļauti šādos punktos: 4.2. (uzliek pienākumu vecākiem sniegt apliecinājumu), 4.4. (attiecas uz kultūrizglītības un sporta iestādēm, un komersantiem); 4.5. (nosaka publisko pasākumu, sapulču, gājienu un piketu aizliegumu); 4.8. (nosaka pienākumu nodrošināt, lai darbos ar cilvēkiem netiktu nodarbinātas slimas personas); 4.9. (attiecas uz ārstniecības iestādēm, sociālās aprūpes institūcijām un ieslodzījuma vietām), 4.12. (uzliek pienākumus personām un kontaktpersonām, kuras atgriezušās no Covid-19 skartās valsts vai teritorijas).

Par vispārīgajiem administratīvajiem aktiem uzskatāmi arī Ministru kabineta rīkojuma 4.6. (attiecas uz tūrisma pakalpojumu sniedzējiem) un 4.7. (attiecas uz komandējumiem) punkti, kuru formulējumā ir iekļauts nenoteiktais tiesību jēdziens "iespēju robežās". Minētajās normās nav noteikts absolūts aizliegums, bet tās uzliek pienākumu vērtēt iespēju, akcentu liekot uz iespēju nedarīt, nevis darīt. Ja pakalpojumu sniedzējs vai komandējumā sūtītājs izšķirsies par iespēju "darīt", tam būs jāpamato šīs izvēles nepieciešamība, ja kompetentās valsts pārvaldes iestādes to prasīs.

Neatkarīgi no tā, vai personas tic vai netic vīrusa draudiem, vispārīgais administratīvais akts ir spēkā un ir jāpilda.

Ja kāds uzskata, ka ar vispārīgu administratīvu aktu uzliktais pienākums ir pārmērīgs vai neatbilstošs, tas var attiecīgo rīkojumu daļu apstrīdēt (turpat Ministru kabinetā) vai pārsūdzēt administratīvajā tiesā, taču apstrīdēšana vai pārsūdzēšana nepaturēs šā akta darbību (Administratīvā procesa likuma 80. panta pirmā daļa un 185. panta ceturtās daļas 4. un 9. punkts).

Ja persona, uz kuru šis rīkojums attiecas, nepilda tajā noteiktos pienākumus, izpildes nodrošināšanai izmantojami Administratīvā procesa likumā paredzēti piespiedu līdzekļi – piespiedu izpilde un piespiedu nauda (minimālā piespiedu nauda ir 50 euro, maksimālā piespiedu nauda fiziskajai personai ir 5000euro, bet juridiskajai personai – 10 000 euro). Turklāt piespiedu naudu var uzlikt atkārtoti, līdz adresāts izpilda vai pārtrauc attiecīgo darbību (Administratīvā procesa likuma 370. panta otrā daļa).

Administratīvā procesa likuma 360. panta trešajā daļā ir noteikts, ka policijas, robežsardzes, ugunsdzēsības dienesta un citu likumā pilnvarotu amatpersonu administratīvie akti, kas izdoti, lai nekavējoties novērstu tiešus draudus valsts drošībai, sabiedriskajai kārtībai, videi, personas dzīvībai, veselībai un mantai, ir izpildāmi piespiedu kārtā jau ar to spēkā stāšanās brīdi. Šajā normā Ministru kabineta izdotie administratīvie akti tiešā tekstā nav minēti, taču nepārprotami konkrētajā rīkojumā iekļautie administratīvie akti ietilpst tādu administratīvo aktu kategorijā, kurus var izpildīt nekavējoties. Personas iepriekšējs brīdinājums atbilstoši likuma 360. panta sestajai daļai šādā gadījumā nav nepieciešams (bet nav arī aizliegts).

Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 42. pantā paredzēts arī sods par epidemioloģiskās drošības prasību pārkāpšanu. Soda uzlikšana neliedz veikt piespiedu izpildes pasākumus arī administratīvi procesuālajā kārtībā.¹

Gan piespiedu naudai, gan sodam jābūt samērīgam ar sasniedzamo mērķi – epidēmijas (pandēmijas) novēršana un ierobežošana.

Gadījumos, kad ir apdraudētas būtiskas sabiedrības intereses, konkrētajā gadījumā – sabiedrības locekļu dzīvība un veselība, informācijas iegūšanas un izvērtēšanas standarti administratīvo aktu izdošanas un izpildes procesā ir zemāki, nekā tas ir parastā gadījumā.² Sabiedrības locekļiem šie ierobežojumi ir jāpiecieš, jo tie ir nepieciešami arī viņu pašu labā.

Dr. iur. Valentija Liholaja
LU Juridiskās fakultātes Krimināltiesisko zinātņu katedras profesore

Kriminālatbildība par iedzīvotāju dzīvības un veselības apdraudējumu

Publikācija tapusi pēc "Jurista Vārda" lūguma paust viedokli par Krimināllikuma 140. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmēm un tā piemērošanas nosacījumiem praksē.

Krimināllikuma (turpmāk arī KL) 140. pantā "Sanitāri higiēniskās un epidemioloģiskās drošības noteikumu pārkāpšana" ir noteikta atbildība par sanitāri higiēniskās un epidemioloģiskās drošības noteikumu pārkāpšanu, ja tā izraisījusi epidēmiju. Šis mazāk smagais noziegums apdraud iedzīvotāju dzīvību un veselību.

Šī krimināltiesību norma pēc sava satura ir blanketa, jo panta dispozīcijā norādītie drošības noteikumi ir reglamentēti citos normatīvajos aktos un, lai personu sauktu pie atbildības saskaņā ar KL 140. pantu, ir jākonstatē, kādu normatīvo aktu priekšraksti ir pārkāpti.

Tā, 1997. gada 11. decembra Epidemioloģiskās drošības likumā ir skaidrots, ka epidemioloģiskā drošība ir profilakses, arī higiēnas, pretepidēmijas, ārstniecības un organizatorisko nosacījumu un pasākumu sistēma, kuras mērķis ir mazināt sabiedrības veselības apdraudējumu, ko izraisa infekcijas slimības un veselību ietekmējošo vides faktoru kaitīgā iedarbība.³ Epidemioloģiskās drošības noteikumi ir arī tādi normatīvie akti, kuri nosaka epidēmiju atklāšanas, reģistrācijas, uzskaites un profilakses kārtību.

Savukārt higiēniskās drošības noteikumi ir normatīvie akti, kuri nosaka cilvēka uzturēšanās vides faktoru drošības un nekaitīguma kritērijus, kā arī prasības viņa dzīvības procesa labvēlīgu apstākļu nodrošināšanai.

Sanitāri higiēniskās un epidemioloģiskās drošības noteikumi aptver visas cilvēka dzīves un darbības sfēras – apdzīvoto vietu plānošanu un apbūvi, apgādi ar dzeramo ūdeni, pārtikas un rūpniecības precēm, rūpniecības un sadzīves atkritumu novietošanu un uzglabāšanu, apbedīšanu utt.⁴

KL 140. pantā paredzētais noziedzīgais nodarījums ir materiāla sastāva noziegums, jo kriminālatbildība iestājas tikai tad, ja sanitāri higiēniskās vai epidemioloģiskās drošības noteikumu pārkāpšana izraisījusi epidēmiju.

Atbilstoši Epidemioloģiskās drošības likuma 1. panta 6. punktā noteiktajam, ar epidēmiju saprot infekcijas slimības izplatīšanos apmēros, kas pārsniedz konkrētai teritorijai raksturīgu saslimšanas līmeni, vai arī tās parādīšanos un intensīvu izplatīšanos areālā, kurā iepriekš tā nav reģistrēta.

Starp noteikumu pārkāpšanu un izraisījušos epidēmiju jākonstatē cēloņsakarība, proti, jākonstatē, ka epidēmija izraisījusies personas darbības vai bezdarbības, ar kuru tā tīši pārkāpusi konkrētus sanitāri higiēniskās vai epidemioloģiskās noteikumu priekšrakstus, rezultātā.

Tā, piemēram, ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2019. gada 4. jūlija spriedumu konstatēts, ka laika posmā no 2016. gada 8. septembra līdz 17. oktobrim astoņpadsmit pirmskolas izglītības iestādēs Rīgā konstatēti 97 salmonelozes gadījumi, kas epidemioloģiski saistīti ar bērnu iestādēm, kurās ēdināšanu organizēja SIA "Arvydas". Pārtikas veterinārā dienesta darbinieki konstatējuši neatbilstības pārtikas aprites posmos (virtuvē, inventāra mazgāšanas vietā, noliktavas telpā) – tika konstatēti higiēnas prasību pārkāpumi, pārkāpumi personīgās higiēnas ievērošanā un ēdinu pārvadāšanas posmā, produktu neatbilstoša kvalitāte. Tiesa atzina, ka ir pamats uzskatīt, ka visi konstatētie pārkāpumi bija par pamatu salmonellas baktērijas izplatīšanai un iekļūšanai cilvēku organismā un tie apstiprina cēloņsakarību, kāpēc iestādēs, kurās ēdināšanu nodrošināja SIA "Arvydas", notikusi masveida inficēšanās ar salmonelozi. Tiesa nosprieda piemērot juridiskai personai – SIA "Arvydus" piespiedu ietekmēšanas līdzekli – naudas piedziņu valsts labā 15 minimālo mēnešalgu apmērā jeb 6450 EUR.⁵

KL 140. pantā paredzētā nozieguma sastāva pazīmes nav attiecināmas uz situāciju, kad viena persona, neievērojot vai pārkāpjot piesardzības noteikumus, būtu inficējusi citu personu, ja tas neizraisa panta dispozīcijā norādītās kaitīgās sekas – epidēmiju, taču šādā gadījumā, autoresprāt, pie zināmiem nosacījumiem varētu veidoties KL 133.¹ pantā paredzētā nozieguma sastāvs, ja Ministru kabinets 1999. gada 5. janvāra noteikumu Nr.7 "Infekcijas slimību reģistrācijas kārtība"⁶ 2. pielikumā "Reģistrējamās infekcijas slimības" dotais bīstamu slimību uzskaitījums tiktu papildināts ar norādi uz vīrusu Covid-19.

KL 133.¹ pantā "Inficēšana ar bīstamu infekcijas slimības izraisītāju" noteikta atbildība par personas apzinātu inficēšanu ar bīstamu infekcijas slimības izraisītāju, ja tā rezultātā nodarīti smagi miesas bojājumi vai tā bijusi par iemeslu cilvēka nāvei.

Bīstamas infekcijas slimības ir cilvēka infekcijas slimības un parazitārās slimības, kas sakarā ar to ļaundabīgo klīnisko norisi, spēju strauji izplatīties un efektīvu profilakses vai ārstniecības līdzekļu trūkumu apdraud sabiedrības veselību un dzīvību. Šīs slimības iedalās jaunās infekcijas slimībās, kāds bija Sars un, domājams, tagad ir Covid-19, un atkārtotās infekcijas slimībās (piemēram, tuberkuloze), kā arī tīši izplatītās infekcijas slimībās (bioterorisms). Šo slimību sarakstu apstiprina Ministru kabinets. Pēc infekcijas primārās lokalizācijas un inficēšanās mehānisma infekcijas slimības iedala četrās grupās, tostarp izdalot elpošanas ceļu infekcijas, kas lokalizējas elpošanas orgānos un inficēšanās ar kurām notiek pa gaisu ar pilieniem vai putekļiem, un ādas un gļotādas infekciju slimības, kuru ierosinātāji tiek pārnesti tiešā kontaktā ar saslimušo vai netiešā kontaktā – ar sadzīves priekšmetiem.⁷

KL 133.¹ pantā paredzētais nodarījums arī ir ar materiālu sastāvu, jo kriminālatbildības nosacījums ir inficēšanās rezultātā nodarīti smagi miesas bojājumi vai izraisīta cietušā nāve, kas ir cēloņsakarībā ar vainīgās personas nodomu.

No subjektīvās puses tas ir tīšs nodarījums, jo vainīgā persona, apzinoties, ka viņa ir inficēta ar bīstamu infekcijas slimību, un saprotot, ka ar savu uzvedību rada briesmas citas personas veselībai vai dzīvībai, apzināti pieļauj noteikto piesardzības noteikumu neievērošanu vai pārkāpšanu. Vainīgā attieksme pret kaitējumu citas personas veselībai vai dzīvībai izpaužas tikai kā neuzmanība.

Dr. iur. Andrejs Judins

Ir svarīgi definēt, kādu prasību neievērošana ir sodāma

Kaut gan situācija ar Covid-19 ir neordināra un ne Krimināllikuma (KL), ne Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (LAPK) normas netika konstruētas tieši SARS-CoV-2 izplatīšanās apkarošanai, spēkā esošais tiesiskais regulējums ļauj ne vien aicināt cilvēkus ievērot elementāras epidemioloģiskās drošības prasības, bet arī piemērot sodus par to pārkāpšanu. Gan KL, gan arī LAPK ir panti, kas paredz atbildību par epidemioloģiskās drošības prasību pārkāpšanu (skat. KL 140. pantu, LAPK 42., 43. pantu). Savukārt Epidemioloģiskās drošības likuma 18. panta trešajā daļā ir norādīts, ka personas pienākums ir nepakļaut citas personas inficēšanās riskam.

Līdz šim minētās tiesību normas netika piemērotas, un, iespējams, par to esamību ne visi ir zinājuši. Nav šaubu, ka tiesisko regulējumu var pilnveidot, kā arī var veidot speciālās tiesību normas, kas būtu domātas tieši Sars-CoV-2 izplatīšanas apkarošanai, tomēr svarīgāk ir atgādināt par esošo tiesību normu esamību, kā arī piemērot tās gadījumos, kad tika veiktas darbības, kas rada citu cilvēku inficēšanas risku. Iespējams, ka šos likumpārkāpumus ne vienmēr būs viegli konstatēt un pierādīt, tomēr ir jāatzīst, ka primārais mērķis minētajiem pantiem ir preventīvs – epidemioloģiskās drošības noteikumu pārkāpšanas novēršana. Naudas sods, piespiedu darbs un pat KL paredzētā brīvības atņemšana ir preventīvais instruments – atgādinājums, ka epidemioloģiskās drošības noteikumu ievērošana ir ne vien labas gribas apliecinājums, bet arī pienākums, par kura neievērošanu ir paredzēta gan administratīvā, gan kriminālatbildība.

Lai minētās tiesību normas būtu efektīvas, svarīgi ne vien runāt par paredzētajiem sodiem, bet arī skaidri definēt, kādu prasību neievērošana ir sodāma. Sava nozīme ir ieteikumiem, aicinājumiem un rekomendācijām, bet par to ignorēšanu sodīt nedrīkst. Sodu var piemērot par tādu noteikumu pārkāpšanu, par kuriem cilvēks bija informēts. Atsevišķo cilvēku grupu (piemēram, inficētas personas, inficēto personu tuvinieki, kuriem jāievēro karantīna) iepazīstināšana ar saistošām prasībām var notikt individuālā kārtībā. Plašai sabiedrībai adresētām prasībām jābūt skaidri formulētām normatīvajos aktos. Ņemot vērā, ka spēkā ir tādi Ministru kabineta noteikumi kā Epidemioloģiskās drošības pasākumi tuberkulozes izplatības ierobežošanai, Noteikumi par masalu un masaliņu pretepidēmijas pasākumiem, Noteikumi par gripas pretepidēmijas pasākumiem, būtu vēlams izstrādāt arī Ministru kabineta noteikumus par Covid-19 pretepidēmijas pasākumiem vai arī vispārējus Ministru kabineta noteikumus par rīcību epidemioloģiska apdraudējuma gadījumā, kas noteiktu personu rīcību arī Covid-19 epidēmijas apstākļos. Tāpat ir arī nepieciešams iekļaut Covid-19 bīstamo infekcijas slimību sarakstā, kas nodrošinātu iespēju, pastāvot visām nozieguma sastāva pazīmēm, piemērot arī KL 133.¹ pantu.

Ilze Ziemane
LU doktorante

Atbildība par sevi un citiem

Tas tiešām ir noticis – 2020. gada 12. martā, ņemot vērā Pasaules Veselības organizācijas 2020. gada 11. marta paziņojumu, ka Covid-19 ir sasniedzis pandēmijas apmērus, Ministru kabinets ir izsludinājis ārkārtējo situāciju visā valstī.⁸ Šādu situāciju Ministru kabinets var izsludināt tāda valsts apdraudējuma gadījumā, kas saistīts ar katastrofu, tās draudiem vai kritiskās infrastruktūras apdraudējumu, ja būtiski apdraudēta valsts, sabiedrības, vides, saimnieciskās darbības drošība vai cilvēku veselība un dzīvība.⁹ Šajā gadījumā katastrofas cēlonis ir bioloģiskā dabas katastrofa jeb Covid-19, kas strauji izplatās no citām pasaules valstīm jeb "Covid-19 skartajām valstīm un teritorijām".

Tādējādi Ministru kabinets līdz 2020. gada 14. aprīlim ir noteicis īpašu tiesisko režīmu, kura laikā Ministru kabinetam ir tiesības ierobežot valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju, fizisko un juridisko personu tiesības un brīvības, kā arī uzlikt tām papildu pienākumus.¹⁰ Ministru kabineta rīkojums Nr. 103 "Par ārkārtas situāciju" (turpmāk – Rīkojums) ir publicēts oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis", un tas kā oficiālā publikācija ir publiski ticams un saistošs, proti, neviens nevar aizbildināties ar oficiālajā izdevumā publicēto tiesību aktu vai oficiālo paziņojumu nezināšanu.¹¹ Līdz ar to šobrīd ikvienam Latvijas iedzīvotājam līdzās normatīvajos tiesību aktos noteiktajiem pienākumiem ir saistošs arī Ministru kabineta rīkojuma saturs, t.sk. tajā noteiktie pienākumi, ieteikumi un aicinājumi.

Ņemot vērā mācību procesa norises klātienē pārtraukšanu visās izglītības iestādēs¹² un ilgi gaidītās izglītojamo pavasara brīvdienas, šobrīd nereti apkārt ir jaušams vecāku satraukums par ieplānotajām brīvdienām ārvalstīs – braukt vai nebraukt? No vienas puses, bērniem ir apsolīta atpūta pūkainā sniegā Francijas Alpos, kādā siltā vietā Spānijā vai jebkurā citā pasaules nostūrī, ceļojums ir saplānots un apmaksāts un visa ģimene gaida brīvdienas jau kopš Ziemassvētkiem, no otras puses – epidēmija, pandēmija, katastrofas draudi, Rīkojums, slēgtas robežas un cienījama vecuma vecmāmiņa mājās, kuras inficēšana ar Covid-19, atgriežoties no jaukā ceļojuma, var beigties ar ne tik jaukām sekām. Katram iemesli savi.

Tomēr jāņem vērā, ka Rīkojuma 4.11. punktā ir noteikts aicinājums fiziskām personām atturēties no ārvalstu braucieniem. Minētais aicinājums attiecas un ir saistošs visām fiziskām personām, t.sk. vecākiem un bērniem, kuri ar lielu nepacietību gaida skolēnu brīvlaiku, kuru pavadīt "Covid-19 skartajās valstīs un teritorijās" un ne tikai. Savukārt Rīkojuma 4.12. punkts jau paredz personām un kontaktpersonām, kuras atgriezušās no Covid-19 skartās valsts vai teritorijas, konkrētu rīcību un pienākumu veikt īpašus piesardzības pasākumus gan attiecībā uz savu veselības stāvokli, gan pienākumu uzturēties dzīvesvietā un nedoties uz darbu, sabiedriskām vietām, kā arī kārtību, kā tikt pie pirmās nepieciešamības precēm vai pārtikas.

Lai arī Rīkojums neliedz izbraukt no valsts, jāņem vērā, ka visā valstī izsludinātā ārkārtas stāvokļa pamatojums cita starpā ir rodams Civilās aizsardzības un katastrofu pārvaldīšanas likumā, kura 12. panta pirmajā daļā ir noteikti fizisko personu pienākumi, t.sk. katastrofas vai katastrofas draudu gadījumā rīkoties saskaņā ar atbildīgo valsts vai pašvaldību institūciju sniegto informāciju un šo institūciju amatpersonu norādījumiem. Civilās aizsardzības sistēma ir nacionālās drošības sistēmas sastāvdaļa. Šobrīd atbildība, lai tā būtu juridiska¹³ vai morāla, gulstas uz ikvienu, kurš tomēr nolemj sēsties lidmašīnā vai automašīnā un šķērsot Latvijas Republikas robežu jebkurā virzienā.

Pirmkārt, tā ir atbildība pašam pret sevi. Satversmes ievada daļas ceturtā rindkopa paredz ikviena pienākumu rūpēties par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem, nākamajām paaudzēm, vidi un dabu. Līdzīga norma ir iekļauta Ārstniecības likumā, kura 5. pants nosaka, ka ikvienam ir pienākums rūpēties un katrs ir atbildīgs par savu, tautas, savu tuvinieku un apgādībā esošo personu veselību. Līdz ar to pretēja personas rīcība primāri pārkāpj Satversmi – valsts pamatlikumu.

Otrkārt, kā minēts, atbildība par tuvinieku un apgādībā esošo personu veselību, tātad arī bērnu veselību, līdzās Epidemioloģiskās drošības likuma 18. panta trešajā daļā noteiktajam pienākumam nepakļaut citas personas inficēšanās riskam. Katram bērnam ir neatņemamas tiesības uz dzīvības, veselības un attīstības aizsardzību, kuru jānodrošina bērna vecākiem (adoptētājiem), audžuģimenei un aizbildņiem, ņemot vērā bērnu vislabākās intereses. Līdz ar to vecāku pienākums rūpēties par bērnu, kas ietver arī veselības aprūpes nodrošināšanu un audzināšanu, nozīmē arī godīgi izvērtēt savus personīgos iemeslus ceļojuma neatcelšanai un noformulēt to savu vērtību ietvaros.

Mana pirmklasnieka reakcija, uzzinot, ka ieplānotais brauciens uz Covid-19 skarto valsti tiek atcelts, bija skumjas, neizpratne un žēlums. Tās nav emocijas, kuras vecāki vēlas redzēt savos bērnos, tomēr esošā situācija sniedz iespēju vecākiem skaidrot bērniem pasauli, lēmumus, izpratni par tiesībām un pienākumiem un audzināt bērnos cieņu un atbildību pret sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu un interesēm.