CISG jeb ANO Konvencija par starptautiskajiem preču pirkuma-pārdevuma līgumiem (turpmāk – Konvencija) ir spēkā jau vairāk nekā 40 gadus, un tai ir pievienojušās 93 pasaules valstis,¹ kas varētu liecināt par Konvencijas plašu popularitāti. Tomēr, kā mēdz jokot starptautiskās privāttiesības praktizējoši juristi un akadēmiķi, par to, ka Konvencija varētu būt piemērojama klienta līgumam, juristi nereti uzzina tikai no tiesas sprieduma, otras puses argumentācijas vai kāda pieredzējuša kolēģa padoma par to, ka līgumā jāietver punkts par Konvencijas izslēgšanu. Bet vai kolēģim vienmēr būs taisnība?

Konvencija kā "neobligātais" likums

Unificēt pārrobežu pirkuma līgumiem piemērojamo regulējumu viennozīmīgi bija liels izaicinājums. Valstīm no dažādām tiesību sistēmām ir raksturīgas vairākas būtiskas atšķirības civiltiesiskajā regulējumā, kā, piemēram, līguma noslēgšanas īpatnības, darījuma formai izvirzāmās prasības, pieļaujamie tiesību aizsardzības līdzekļi līguma pārkāpuma gadījumā u.c. Šī iemesla dēļ Konvencijas autoriem² bija nepieciešams paredzēt tādu Konvencijas piemērošanas mehānismu, kas veicinātu to, ka Konvencijai pievienojas arī valstis, kurām bija iebildumi par atsevišķiem Konvencijas noteikumiem.³ Turklāt Konvencijas autoru mērķis nebija pārmērīgi ierobežot pušu privātautonomiju, kas cita starpā dod tiesības izvēlēties savām līgumiskajām attiecībām piemērojamo likumu.