Ievads

Kā to uzskatāmi pierāda pasaulē valdošā pandēmija un ar to saistītie ierobežojumi, visus notikumus, kas var ietekmēt līguma izpildi, paredzēt nav iespējams. Līgumslēdzēju saskanīga līguma noteikumu pielāgošana faktisko apstākļu izmaiņām, kas ietekmē līgumu un no tā izrietošo saistību izpildi, problēmas nesagādā. Taču ir pavisam citādi, ja puses nevar vienoties.

Iztēlosimies piemēru. Ķīnā reģistrēta komercsabiedrība apņemas piegādāt Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) reģistrētai komercsabiedrībai tērauda un alumīnija izstrādājumus. Taču pēc līguma noslēgšanas un attiecīgo preču saražošanas, uzsākot preču piegādi, ASV negaidīti nolemj uzlikt 25 % tarifu tērauda un alumīnija importam no Ķīnas. Tā rezultātā Ķīnas komercsabiedrības saistību izpilde ir ievērojami sadārdzinājusies un šāda līguma izpildei faktiski ir zudis pamats, jo ne tikai izpildes rezultātā netiek gūta peļņa, bet tiek ciesti zaudējumi. Ķīnas komercsabiedrība vēlas vienpusēji mainīt līguma cenu, turpretī ASV komercsabiedrības puse pieprasa tādu līguma cenu, par kādu sākotnēji tika panākta vienošanās. Kādus risinājumus šim strīdam piedāvā CISG regulējums? Vai šādos apstākļos, kad Ķīnas komercsabiedrības saistību izpilde joprojām faktiski ir iespējama, taču apstākļu maiņas rezultātā ir kļuvusi ievērojami apgrūtināta, līguma noteikumi var tikt grozīti vai pielāgoti?

Starptautisku preču pirkuma-pārdevuma līgumos, kuriem ir piemērojamas Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par starptautiskajiem preču pirkuma-pārdevuma līgumiem (CISG)¹ normas, pušu savstarpējās tiesības un pienākumus noteic CISG 79. panta noteikumi. Taču CISG 79. panta formulējums praksē sagādā problēmas izvērtēt, cik smags līguma izpildes apgrūtinājums ir atzīstams par pietiekamu pamatu tā piemērošanai un kādi risinājumi līgumslēdzējiem ir pieejami. Dažādu valstu un tiesību sistēmu atšķirīgā izpratne par atbrīvošanu no saistības izpildes apstākļu maiņas gadījumā nereti noved pie nekonsekventas panta terminu interpretācijas un piemērošanas. Tā rezultātā CISG 79. pants pat ir ticis nodēvēts par "iespējams neveiksmīgāko konvencijas daļu [..]".²

Raksta mērķis ir izvērtēt, vai un kā CISG 79. panta regulējums pieļauj papildināt un pielāgot līguma noteikumus atbilstoši faktisko apstākļu izmaiņām, kas apgrūtina vai ietekmē līguma izpildi. Tiek vērtēts, vai CISG 79. pants ietver līguma izpildes grūtību (hardship) doktrīnu, tās piemērošanas priekšnoteikumus un juridiskās sekas. Tāpat tiek vērtēts, vai CISG 79. panta regulējums līguma izpildes grūtību kontekstā ir uzskatāms par pilnīgu vai tajā ir konstatējams robs, kurš ir aizpildāms, vadoties no vispārējiem principiem, uz kuriem CISG ir balstīts, un vai roba aizpildīšanā ir iespējama UNIDROIT Starptautisko Komerclīgumu principos (UNIDROIT principi) iekļauto līguma izpildes grūtību noteikumu piemērošana.

Līguma izpildes grūtību jēdziens

Līguma izpildes grūtību doktrīna aptver konkrētas saistības izpildes apgrūtinājumu, kas radies tādēļ, ka brīdī, kad uzņemtā saistība ir jāizpilda, apstākļi kopš līguma noslēgšanas brīža ir ievērojami mainījušies. Apgrūtinājums izpildīt līgumu visbiežāk ir ekonomiska rakstura un izpaužas kā sevišķi apgrūtinošs vai pat nesamērīgs slogs pildīt uzņemtās saistības, kas ievērojami atšķiras no tā, ko līgumslēdzējs bija uzņēmies, līgumu noslēdzot. Līguma izpildes grūtību jēdziena struktūra un mērķis ir līdzīgs Latvijas tiesībās plašāk atpazīstamajam nepārvaramas varas jēdzienam (force majeure), kurš vispārējo līgumu tiesību principu kontekstā ir notikums, kas ir neparedzami padarījis līgumiskas saistības izpildi neiespējamu, kas ir ārpus līgumslēdzēja kontroles un kura risku līgumslēdzējs, slēdzot līgumu, neuzņēmās. Nepārvaramas varas doktrīna galvenokārt attiecas uz gadījumiem, kad no līguma izrietošo saistību izpilde ir pilnībā neiespējama uz laiku, kamēr pastāv nepārvaramas varas apstākļi. Tās mērķis ir paredzēt pusei, attiecībā uz kuru ir konstatējama nepārvaramas varas apstākļu ietekme, tiesības apturēt saistību izpildi līdz brīdim, kamēr apstākļi uzlabojas un līguma izpilde atkal kļūst iespējama. Tāpat visbiežāk puse ir atbrīvota no neizpildes negatīvajām sekām, proti, no pienākuma atlīdzināt otrai pusei saistībā ar neizpildi radītos zaudējumus vai no pienākuma maksāt līgumsodu vai citus tamlīdzīgus maksājumus.³ Līdz ar to līguma izpildes grūtību jēdziens varētu tikt uzskatīts par specifisku nepārvaramas varas gadījumu.